“SVEIKA, DĀRGĀ!”
Atzīšos, pirms šīs tikšanās ar savu pirmo skolotāju es ļoti uztraucos, ar drebošu sirdi stāvēju pie durvīm un baidījos nospiest zvana pogu. Pagājis taču tik ilgs laiks… Kāda mana pirmā skolotāja ir tagad? Atvērās durvis. Tajās mani sagaidīja nepazīstama sieviete, vēlāk izrādījās — skolotājas Klementīnes draudzene Elizabete. Viņai sekoja arī Klementīne. Tāda pati kā agrāk — stingra, iznesīga, akurāta, izbrīns acīs mijās ar jautājumu. — Jūs mani nepazīstat? — jautāju. — Man nebija skolnieces ar tādu uzvārdu, — pārliecinoši atbildēja skolotāja. — Jā, tagad esmu žurnāliste Tetarenko, bet skolas gados biju Kotova… Vai atceraties 1970. gadu? Gaišmatainu skuķēnu ar spurainām biželēm? — Marina? Tu? Nesagaidījusi manu atbildi, Klementīne plaši izpleta rokas apskāvienam: “Tā taču mana Marinka! Sveika, dārgā!” It kā šo četrdesmit gadu ar astīti nemaz nebūtu bijis… Paldies, mīļā skolotāja, par sirsnīgo uzņemšanu un sarunu!
PILNU TEKSTU LASIET “RV” 20.05.02016.
Marina TETARENKO
Komentāri