Ar Kolesniku ģimeni mēs parunāsim par to, kādas cilvēkiem, kuri atbraukuši uz Latgali no ārzemēm, ir iespējas adaptēties jaunajā dzīvesvietā, pieņemt mentalitāti, valodu, vietējos apstākļus, atrast te ne tikai mājas un draugus, bet arī savu spēku, zināšanu un pieredzes pielietojumu profesijā un dzīvē. Devāmies uz gleznainu vietu Rēzeknes novada Bērzgales pagastā starp Meirānu un Siemeņa ezeru – klusu lauku atpūtas māju “Žubītes”. Par orientieri mums kalpoja Ukrainas un Latvijas karogi, kas plīvoja virs mājas. Mūs sagaidīja visa ģimene – Oksana, viņas vīrs Boriss, divas ašas meitenes Vladislava un Snežana (mājās viņas sauc par Ladu un Snežu), kā arī vecmāmiņa Saša. Ienācām mājā. Plaša, gaiša istaba ar panorāmas logiem, pa kuriem paveras apbrīnojams skats uz ziedošu pļavu un ezeru. Pie baltās sienas – dzeltenzilais Ukrainas karogs. Atvests no Kijivas. Atgādinājums par dzimtajām mājām un zemi…
Varam teikt tikai vienu: “Paldies, paldies, paldies!”
Ukraiņu ģimene Oksana un Boriss KOLESNIKI kopā ar meitām un mammu ir pārcēlusies uz Latviju un jau vairāk nekā gadu dzīvo Rēzeknes novada Bērzgales pagastā. Viņi ir radoši cilvēki, aktīvi piedalās dažādos pasākumos, iedvesmo un apvieno Latvijas un Ukrainas bērnus un viņu vecākus.
Комментарии