Durvis ir mazliet pavērtas, un spraugā labi redzams galda gals un ārsts baltā halātā. Viņš kaut ko raksta. Papīra lapa pakāpeniski piepildās. Tad viņš paraksta medmāsas pasniegto recepti un aizver medicīnas karti. Uz sienas virs viņa galvas – Dostojevska portrets.
“Nākamais,” pasauc medmāsa.
Tie bija neparasti ārsta apmeklējumi, cilvēki uz tiem gāja pēc garīgā atbalsta: gribēja zināt, kā sakārtot savu dzīvi, kā tikt galā ar kaitīgajiem ieradumiem, kā glābt attiecības ģimenē. Runājot ar ārstu, pacienta dvēselē iedegās ticības dzirksts, kas ļāva saredzēt notikumu, kuri nemanāmi padarījuši cilvēku nelaimīgu, iemeslus. Tāda bija psihiatra, narkologa, psihoterapeita Fjodora NARICAS pieņemšana.
F. Narica dzimis 1933. gadā un nodzīvojis smagu, bet interesantu dzīvi. Viņa tēvs bija četras reizes represēts (un četras reizes reabilitēts), un tas atstāja iespaidu uz visu F. Naricas dzīvi. Viņš sapņoja kļūt par ārstu, teicami nokārtoja visus iestājeksāmenus institūtā, tomēr netika uzņemts. Represētā dēlam atļāva apmeklēt nodarbības kā brīvklausītājam, un tikai tad, kad jaunietis pirmo sesiju nokārtoja teicami, viņš tika ieskaitīts klātienes nodaļā.
Pilnu tekstu lasiet “RV” 10.12.2024.
Komentāri