“Šobrīd mana dzīve pieder Ata-šienei, bet esmu no Privšiem. Precīzāk, mūsu mājas piederēja Malmežnieku sādžai. Viens bērns ģimenē, vecāki – smaga darba darītāji. Tētis Broņislavs strādāja meliorācijā, mamma Antoņina bija strādniece Viļānu selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Tas laiks… Sešdesmitie gadi, septiņdesmito gadu sākums – laiks, kad sievietei vajadzēja būt zirga vietā, bet no vīrieša tika paģērēts spēt strādāt traktora vietā. Darbā vecākiem bija jāiet sešas dienas nedēļā. Ko man darīt vienai mājās? Regulāri devos uz kaimiņu Ladu-sānu mājām pie vecmāmiņas Mihalinas. Viņa tamborēja ārkārtīgi smalkus galdautus. Vecmāmiņai Mihalinai pietika pacietības ierādīt man rokdarbu pamatus, viņa arī ņēma mani līdzi ogot. Visu dzīvi tuvi šie vaļasprieki – rokdarbi un ogošana. Vecmāmiņu Mihalinu uzskatu par savu īstāko omīti, jo savējo nepaspēju iepazīt, viņa devās aizsaulē, man mazai esot,” par sevi stāsta Anna Mestere.
Vienmēr vajag uzdrošināties
Gudri prāti teic, ka cilvēks līdz 30 gadu vecumam izskatās tā, kā daba dāvājusi. Savukārt pēc tam – kā nopelnījis. Raugoties uz dzirkstošo Annu MESTERI, nav vienkārši noticēt, ka viņa jau tikusi līdz pensijas gadiem, dzīvē pieredzējusi daudz grūtību, pārbaudījumu. Vienkārša lauku meitene ar lielu un drosmīgu sirdi.
Komentāri