Karš, revolūcija sagrāva namus, ekonomiku, bojā gāja tūkstoši Latgales, arī Rēzeknes, iedzīvotāju. Attēlā redzam, cik maz cilvēku bija vienā no galvenajām Rēzeknes ielām, Latgales prospektā, drīz pēc pilsētas atbrīvošanas. Pēc 1921. gadā publicētiem datiem, pilsētas iedzīvotāju skaits bija sarucis uz pusi, un 1920. gada beigās te reģistrēti tikai 9997 iedzīvotāji… “Pasargi, Dieviņ, mūs no ugunsgrēka un kara,” lūdzās mūsu vecvecāki un vecāki. Viņi centās šo ļaunumu nepieminēt, skatījās nākotnē ar gaišu skatu. Varbūt tāpēc arī uzcēla plaukstošu neatkarīgu valsti divdesmit gados. Arī mēs, viņu bērnu bērni, gribam celt. Bet mūs šodien rītā un vakarā baida ar karu, hibrīdkaru, atomkaru, tādu un šādu iebrukumu. Varbūt tāpēc, ka tas kādam izdevīgi? Par cilvēkiem jādomā, par dzīvi, par bērniem un viņu nākotni. Vai 21. gadsimta Latvijas valdības, neatkarīgi no tā, kas stāv priekšgalā, to dara?.. Karogi Rēzeknes ielās šodien atgādina par mūsu senču dzīvotgribu un ticību, ka Latvija būs brīva un sadziedēs kara un revolūcijas cirstās rētas. Lai cilvēki justos laimīgi. Vai mēs šodien ieklausāmies šajā atgādinājumā? Vai tie, kuriem mēs uzticam pārvaldīt Latviju (un Rēzekni) ir miera nesēji? Par to jādomā mums visiem.
Māra NIZINSKA
ATTĒLĀ: Latgales prospekts 20. gadu sākumā.
Foto no V. NIKONOVA grāmatas
Komentāri