Pati par sevi frāze ir skaista. To varētu iedomāties skolā, bibliotēkā, slimnīcā, baznīcā vai kultūras namā. Tā atgādina par laipnību, sirsnību un cilvēcību. Pilsētas domē, kur tiek pieņemti lēmumi, piešķirti līdzekļi un izskatīti iedzīvotāju lūgumi, šāds aicinājums pēkšņi iegūst pavisam citu nozīmi. No valsts iestādēm parasti tiek sagaidīts cits vērtību kopums: likumība, atbildība, objektivitāte un vienlīdzīga attieksme pret visiem. Rodas jautājums: kam šis aicinājums ir adresēts? Amatpersonām, kuras beidz savu darba dienu, vai apmeklētājiem, kuri atstāj domi?
Ja uzraksts adresēts domes darbiniekiem, kuri pēc darba iet mājās, tad to varētu saprast kā atgādinājumu: “Atcerieties, ka aiz dokumentiem, skaitļiem, budžetiem un lēmumiem ir reāli cilvēki. Ieklausieties ne tikai norādījumos, bet arī savā sirdsapziņā.” Šī interpretācija pat šķiet skaista. Taču tas rada vēl vienu jautājumu. Vai lēmumi, kas ietekmē pilsētas dzīvi, jāpieņem ar sirdi?
Personīgajā dzīvē, protams. Sirds palīdz mums mīlēt, līdzjūtīgi izturēties un piedot. Taču pilsētas vadībā galvenajai vadlīnijai joprojām jābūt likumam, veselajam saprātam, atbildībai un vienlīdzīgai attieksmei pret visiem. Galu galā sirds ir emocionāls padomdevējs. Tā var rosināt līdzjūtību, bet tā var arī padarīt cilvēku neobjektīvu. Vienu cilvēku gribēsies atbalstīt, bet citam atteikt, jo tā ierēdnim liek jūtas.
Varbūt tāpēc vēsturiskais uzraksts uz Latvijas Ministru kabineta ēkas sienas “Viena patiesība, viens likums visiem” ir tik pašsaprotams. Tas nav emocionāls aicinājums, bet gan valsts pārvaldes princips. Tas atgādina, ka personīgā patika un nepatika jāatstāj ārpus biroja durvīm. Uzraksts domē drīzāk izskatās pēc filozofiskas vēlēšanās, un cilvēks, kurš tur ieradies nevis iedvesmas, bet gan konkrētu jautājumu risināšanai, to uztver citādi. Tomēr, iespējams, ir nepareizi pretstatīt šīs divas idejas. Likumam nevajadzētu būt bezjūtīgam. Sirdij nevajadzētu būt bezatbildīgai. Varbūt patiesā gudrība slēpjas lēmumu pieņemšanā saskaņā ar likumu, taisnīgi, vienlaikus saglabājot saikni ar cilvēkiem.
Varbūt tieši to uzraksta autori vēlējās mums atgādināt. Varbūt cilvēki, kuri iziet no šīs ēkas, to interpretēs citādāk? Varbūt šis ir dažu vienkāršu vārdu interesantākais aspekts, kuram var paiet garām gadu desmitiem un tad pēkšņi apstāties un pajautāt sev: kas lēmumu pieņēmējam ir svarīgāks – sirds, likums vai spēja abus apvienot?
Marina TETARENKO
AUTORES foto
Komentāri