— Lai no mūsu pieturas nokļūtu poliklīnikā, — saka Marija, — vispirms jāaizbrauc līdz Vipingai. Tur gala pieturā autobuss apgriežas un dodas atpakaļ. Agrāk bija tiltiņš pāri upei, varēja ērti nokļūt stacijas “Rēzekne-1” rajonā, tur mana radiniece dzīvo. Tiltiņu nojauca, tāpēc tagad pie radinieces var nokļūt tikai pa tiltu pie “Gora”. Turklāt mūsu rajonā ir tikai viens veikaliņš. Tas nav slikts, taču nez kāpēc visi lielveikali koncentrējušies vienuviet, nevis vienmērīgi sadalīti pa pilsētu. Lielveikalos tomēr lielāka izvēle un zemākas cenas. Mēs dzīvojam vienistabas dzīvoklī. Ziemā par apkuri jāmaksā 75 eiro, par karsto ūdeni — 20 eiro. Pensijas, protams, nelielas, taču par dažiem eiro pārsniedz vajadzīgo minimumu, tāpēc Sociālajā dienestā nevēršamies. Es agrāk strādāju par galveno grāmatvedi Rēzeknes Celtniecības pārvaldē, vīrs — par šoferi Starprajonu celtniecības organizācijā. Mums ir vasarnīca “Rītausmā”, vasarā tur veldzējam dvēseli, taču rudenī jāsargā, lai bomži visu ražu neaiznestu. Agrāk sapņojām: aiziesim pensijā, aizbrauksim uz dienvidiem. Nesanāca, bet tagad pat uz sanatoriju par velti neaizbrauksi. Nesen nosvinējām Zelta kāzas. Bērni izauguši. Vārdu sakot, dzīvojam normāli.
Eduarda UTĀNA teksts un foto
Komentāri