No senčiem mantotā zeme
Ēriks ir vietējais iedzīvotājs. Māju un zemi viņš mantoja no savas vecmāmiņas. 1990. gadā Ēriks un Faina ieradās šeit un sāka saimniekot. Faina dzimusi Baškīrijā. Viņa ieradās Latvijā pēc tehnikuma beigšanas. Pēc sadales tika norīkota uz Rīgu strādāt par grāmatvedi agrāk slavenajā apavu fabrikā “Pirmais Maijs”. Īstenībā viņa ir Fairuza, bet visi jau sen viņu sauc par Faju vai Fainu.
Toreiz Ēriks strādāja par autobusa vadītāju Rīgā.
– Mēs satikāmies, sadraudzējāmies, iemīlējāmies un 1986. gadā apprecējāmies. Nu jau 40 gadi kopā, – stāsta pāris.
Viņu ģimenes vēsturē ir vēl kāda mīļa detaļa: Ēriks un Faina abi ir dzimuši 10. martā.
1990. gadā jaunā ģimene pārcēlās uz laukiem. – Toreiz mums jau bija divi bērni: dēlam bija trīs gadi, bet meitai tikai gads, – atceras Faina. – Toreiz vēl bija dzīva Ērika vecmāmiņa. Lauku sēta bija pa pusei pamesta, bija jāiegulda daudz darba un pūļu, lai to sakārtotu.
Gadu gaitā viņi kopā ir daudz pārdzīvojuši. Izaudzināja divus bērnus, uzcēla jaunu māju, izveidoja bioloģisko saimniecību un saglabāja vissvarīgāko – vēlmi strādāt savā zemē.
Šodien viņiem ir sešas govis, divas teles un divi teļi, ir arī vistas, suns un kaķis.
No divām govīm līdz savai saimniecībai
Sākumā saimniecība bija neliela. Vispirms to reģistrēja kā zemnieku saimniecību, pēc tam – piemājas, bet tagad Blaževičiem ir bioloģiskā saimniecība.
– Mēs atbraucām Atmodas laikā. Toreiz lauki atdzima: katrā mājā dzīvoja cilvēki, turēja lopus, daudziem bija zirgs. Mēs arī nopirkām zirgu. Toreiz zirgs laukos bija labākais palīgs! – saka Faina.
Viņi sāka ar dažām govīm. Laika gaitā govju skaits pieauga līdz desmit. Bija arī zirgi – vienu brīdi pat pieci.
Ēriks ar smaidu atceras:
– No rīta iekrāvu ratos arklu un braucu palīdzēt tiem, kuriem sava zirga nebija, bet vakarā atgriezos mājās ar pilnu kabatu naudas!
Mūsdienās viss ir mainījies. Zirgus nomainījusi tehnika – divi traktori, pļaujmašīna, grābeklis, ķīpu prese, piekabes un cits aprīkojums. Šis aprīkojums daļēji tika iegādāts, pateicoties dalībai LEADER projektos, atbalstam un līdzfinansējumam. Blaževiči saņem arī subsīdijas. Taču lauku darba būtība paliek nemainīga: katru dienu jāceļas līdz ar gaismu un jāstrādā.
Kopš 2005. gada Blaževiči vada bioloģisko saimniecību. Viņiem pieder 30 hektāri zemes, no kuriem 22 hektāri tiek izmantoti lauksaimniecībā. Govīm ir siens, ūdens, auzas un uz vietas sagatavota barība. Daļu piena saimnieki nodod pārstrādei, bet pārējo pārdod pastāvīgajiem klientiem Rēzeknē.
Lai govs dotu pienu, vajag labu zāli, sienu, ūdeni, ēnu, rūpes un uzmanību. Karstās dienās dzīvnieki slēpjas krūmos no mušām un dunduriem. Saimnieki tos pieskata, nodrošina ar barību un sagatavo sienu. No smagā darba neatbrīvo pat mūsdienu tehnoloģijas.
– Pagājušais gads bija ļoti lietains, – saka saimnieki. – Traktori stiga tīrumos; vienu vajadzēja izvilkt ar citu. Šogad zāle izauga labi, bet karstums radīja jaunas rūpes.
– Laukos vienmēr ir daudz darba, – atzīst pāris. – Esam pie tā pieraduši. Nevaram iedomāties sevi pilsētas dzīvoklī. Ko mēs darītu četrās sienās? Sēdētu uz dīvāna un skatītos televizoru? Nē, tas nav domāts mums!
Faina smejas, atceroties, kā kādreiz draugi paredzēja viņu drīzu atgriešanos pilsētā:
– Teica: “Nu, padzīvosiet gadiņu un aizbēgsiet.” Nesen tantei bija jubileja, sapulcējās radi un draugi. Es viņiem teicu: “Atceraties, kā mēs pie tantes rakām kartupeļus un jūs teicāt, ka pēc gada vai diviem mēs no šejienes aizbēgsim?” Bet mēs neaizbēgām un dzīvojam šeit jau 36 gadus!
Māja, kuru nedrīkstēja pazaudēt
Kad ģimene šeit ieradās, nemaz nebija īsta ceļa līdz mājai. Pirmajā reizē bija jāiet kājām no Puderovas. Dubļi bija līdz ceļiem.
– Te vispār nevarēja normāli iebraukt. Nu, varbūt tikai ar helikopteru. Nebija ne ceļa, ne piekļuves īpašumam, – atceras Ēriks.
Bet laulātie draugi nenobijās. Viņi uzbūvēja ceļu, pakāpeniski attīstīja saimniecību, uzcēla pirti un šķūni, izraka aku un atjaunoja vecmāmiņas veco māju. Viņi to nenojauca, jo ar to bija saistīts pārāk daudz atmiņu. Blakus uzcēla jaunu māju – paši savām rokām, bez kredītiem.
Šodien divas mājas stāv blakus, it kā savienojot dažādas vienas ģimenes paaudzes: viena glabā pagātnes atmiņas, otrai ir mūsdienīga dzīve.
Jaunā māja ir silta un mājīga. Ir kamīns. Pa logiem paveras skats, kura dēļ ir vērts dzīvot laukos: pakalni, ganības, mežs, puķu dobes, siens. Ligzdā uz staba pretī mājai katru gadu atgriežas stārķi. Arī šogad viņi ir te.
Ciems, kas iznīkst
Blaževiči labi atceras, kādi bija Jusari pirms daudziem gadiem. Ērika vecmāmiņa mēdza teikt, ka savulaik – pirms vai pēc kara – šeit bija 76 lauku sētas. Tagad pastāvīgi apdzīvotas ir tikai aptuveni desmit mājas. Dažas mājas izmanto tikai kā vasarnīcas. Pastāvīgos iedzīvotājus var saskaitīt uz pirkstiem. Daudzas mājas ir tukšas un pamazām sabrūk.
– Ciema vairs nav. Jaunieši dodas uz ārzemēm, un tas ir visbriesmīgākais, – saka Faina.
Agrāk šeit bija skola. Cilvēki gāja uz darbu, apkārtējās mājās turēja lopus. Tagad skolas nav, arī bērnudārza nākotne nav skaidra.
Audriņos ir veikals, degvielas uzpildes stacija, ambulance un ir pieejami citi nepieciešamie pakalpojumi, taču tiem, kuri dzīvo tālu no pagasta centra, šurp jātiek ar automašīnu vai autobusu.
Kādreiz uz Audriņiem brauca autoveikali. Viens ieradās reizi nedēļā, otrs – divas. Tagad pat šie maršruti ir atkarīgi no tā, cik cilvēku palicis.
– Cilvēku praktiski vairs nav, ļoti maz palicis, – saka saimniece.
Bērni aizbraukuši, bet saikne ar mājām palikusi
Faina un Ēriks izaudzinājuši divus bērnus. Dēls aizraujas ar zirgkopību, dzīvo Ķegumā. Meita ir latviešu valodas skolotāja un dzīvo Ogrē.
– Bērni perfekti runā latviski. Viņi mācījās latviešu skolā – Dricēnu vidusskolā. Krievu valodu viņi tāpat zina, jo mēs mājās runājam krieviski. Bet latviešu valoda ir jāapgūst un jāzina. Tas ir mans viedoklis! – saka Faina. – Rezultātā gan mūsu bērni, gan mazbērni perfekti runā latviešu valodā. Ēriks arī brīvi runā latviski. Es runāju nepieciešamības gadījumā, man ir otrā līmeņa zināšanas. Es nesaprotu cilvēkus, kuri šeit dzīvo visu dzīvi, šeit ir dzimuši, auguši un nerunā valsts valodā. Nesaprotu. Tā tam nevajadzētu būt. Tagad Blaževičiem ir deviņus gadus vecs mazdēls un mazmeita – dvīņi. Bērni dzīvo savu dzīvi, bet viņu saikne ar vecāku mājām nav zudusi. Tieši mazbērni ir viens no iemesliem, kāpēc Faina un Ēriks turpina strādāt laukos. Viņi vēlas, lai viņu mazbērniem būtu vieta, kur viņi vienmēr var atgriezties, skraidīt pa pļavām, skatīties uz govīm, dzirdēt klusumu un elpot svaigu gaisu.
– Mēs te paliksim kaut vai tikai tādēļ, lai mazbērniem būtu iespēja ieelpot svaigu gaisu un redzēt īstu lauku dzīvi, – saka Faina.
Kad atgriezās čūskas
Šīm vietām ir savi stāsti, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Vienu no tiem Faina atceras no vecmāmiņas.
Runā, ka Pirmā pasaules kara laikā šeit ieradies karavīrs. Vienas mājas saimnieki viņu laipni uzņēmuši, pabarojuši, ļāvuši pārnakšņot. Pateicībā svešinieks apsolījis:
– Es izdarīšu tā, lai čūskas jums netraucētu.
Grūti pateikt, vai tā ir leģenda vai nē, taču vecākā gadagājuma iedzīvotāji stāstīja, ka pēc šī notikuma čūskas šeit patiešām ilgu laiku neesot redzētas.
– Taču nesen tās atkal parādījušās, – saka Faina. – Pārsvarā – zalkši. Tie ir nekaitīgi un netraucē cilvēkiem.
Iespējams, vienkārši ir mainījusies daba un klimats. Vai varbūt karavīra sen dotais solījums zaudējis spēku… Ciematā šādi stāsti dzīvo ilgi. Šeit pagātne ir ļoti tuvu – vecāko iedzīvotāju stāstos, vecajos ceļos, tukšajās mājās un to ģimeņu, kas palikušas dzīvot uz savas zemes, atmiņās.
Kad viesu ir vairāk nekā ciema iedzīvotāju
“Avotiņos” joprojām kūsā dzīvība. Pagalmā skraida suns, kaut kur netālu rotaļājas kaķis, zied puķes, un zem jumta dzegas rosās bezdelīgas. Dārzā aug kartupeļi, tomāti, gurķi, bietes, burkāni, kāposti un sīpoli. Ir siltumnīca. Daļa ražas tiek sagatavota ziemas krājumiem.
Faina atzīst: jaunieši dažreiz brīnās, kāpēc jātērē laiks konservēšanai un marinēšanai, ja visu var nopirkt veikalā. Bet “Avotiņu” saimniekiem ir svarīgi zināt, ko viņi ēd un no kurienes tas nāk.
Netālu ir mežs, kur Fainai agrāk patika sēņot un ogot. Tagad viņa to dara uzmanīgāk – baidās no ērcēm, turklāt ir risks sastapt lāci.
Ir arī ezers, kas pamazām aizaug. Kādreiz tā bija laba peldvieta, pulcējās daudz cilvēku. Tagad ezers pakāpeniski aizaug, bet Blaževiči nezina, kur vērsties pēc palīdzības.
“Avotiņos” vienmēr ir daudz viesu. Kad ciemos ierodas bērni, radinieki un draugi, dažreiz pagalmā ir vairāk cilvēku nekā iedzīvotāju visā ciemā. Un Faina par to ir priecīga. Viņai patīk, kad ģimene un draugi pulcējas ap galdu, kad viesi iet apskatīt govis, pastaigājas pagalmā, apbrīno dabu un klausās saimnieku stāstos.
Šādos brīžos īpaši skaidri saproti: tukši ciemi nav tikai statistika. Katrā tukšā mājā kādreiz bija ģimene, skanēja balsis, auga bērni un kūsāja dzīve.
“Laukos viss jāprot”
Saruna par lauku dzīvi pamazām pievēršas tam, kāpēc ciemati paliek tukši.
– Paliek spēcīgās saimniecības. Tās jebkurā gadījumā centīsies izdzīvot. Mazajām saimniecībām kļūst arvien grūtāk, – spriež Ēriks. – Taču runa nav tikai par ekonomiku. Es domāju, ka valdība neieaudzina pietiekamu cieņu pret lauku darbu vai mīlestību pret laukiem.
Viņš atceras jaunu radinieku, kurš izauga pilsētā. Kad viņš pirmo reizi šeit ieradās, bija patiesi pārsteigts: kā var dzīvot vietā, kur attālums starp mājām ir vairāki kilometri? Vēl vairāk viņu pārsteidza saimniekošana. Kā tu zini, ar ko barot govi? Kā noteikt, kad govs atnesīsies? Ko darīt, ja dzīvnieks saslimst vai savainojas?
– Tas viss ir jāzina. Un visu iemācās ar laiku, – saka Faina.
Kad pirmajai Blaževiču govij bija laiks atnesties, Ēriks agri no rīta skrēja pie vecāka kaimiņa, onkuļa Ustina, pēc palīdzības. Toreiz tuvumā vēl dzīvoja daži vecākās paaudzes cilvēki, kuri labi pārzināja visas lauku dzīves nianses un varēja sniegt padomus jauniem lauksaimniekiem. Mūsdienās šādu kaimiņu gandrīz nav palicis.
– Žēl…, – nopūšas Faina. – Visi ir miruši, bet jaunieši uz laukiem nebrauc.
Taču lauku dzīve prasa ne tikai zināšanas, bet arī neatlaidīgu darbu. Vasarā jārūpējas par ganībām, jāpļauj siens, jāsagatavo lopbarība. Arī ziemā darba netrūkst: jātīra sniegs, jāuzkopj kūts, jābaro un jādzirdina lopi, jāveic dažādi remontdarbi…
Agrāk govis slauca ar rokām, bet mūsdienās palīdz slaukšanas aparāts. Piens tiek savākts speciālā 300 litru dzesētājā. To savāc kravas automašīna no Maltas, un pēc tam piens tiek nogādāts Lietuvā. Tehnika ir atvieglojusi darbu, taču kopumā lauku dzīve nav kļuvusi vieglāka.
Novērtējiet zemnieku darbu!
– Kas, jūsuprāt, būtu jādara, lai Latgales ciemiem būtu nākotne, lai tie netiktu pamesti?
Faina un Ēriks ir vienisprātis:
– Jānovērtē lauku darbs un lauksaimniecības produkcija! Nedrīkst būt tā, ka vienkāršs dzeramais ūdens maksā vairāk nekā piens. Tagad pieņem graudus. Šis atšķirībā no pagājušā ir labs gads. Bet cenas atkal ir zemas. Kāpēc? Te olbaltumvielas nav pareizas, te kaut kas cits viņiem nepatīk. Un pārstrādātāji pieņem graudus kā lopbarības, nevis pārtikas, un tā ir pavisam cita cena… Tas pats ir ar pienu. Cenas veikalos aug, bet iepirkuma cenas nevis pieaug, bet gan samazinās.
Blaževiči uzskata, ka ir vēl viena svarīga lieta – jaunatnes attieksme pret laukiem.
– Jauniešos jāieaudzina patriotisms, mīlestība pret savu zemi un cieņa pret lauku darbu. Varbūt tad cilvēki biežāk dos priekšroku vietējiem, dabīgiem produktiem un sapratīs, cik daudz darba ir ieguldīts katrā piena litrā, maizes klaipā un kartupeļu kilogramā.
Vēl ir kur atgriezties
Fainai un Ērikam nepatīk skaļi vārdi un grandiozi plāni. Viņi vienkārši turpina strādāt.
No rīta jāslauc govis. Pēc tam jāpļauj zāle, jāgatavo siens, jārūpējas par lopiem, jāstrādā dārzā, jāuztur tehnika, jāveic remontdarbi, jāapmaksā rēķini un jāiesniedz pārskati. Lauku dzīve nav idille. Tas ir ikdienas darbs, atbildība, nogurums un pastāvīga atkarība no laikapstākļiem un cenām.
Bet šeit ir kaut kas tāds, ko nevar nopirkt par naudu, – māju sajūta. Sajūta, ka tu esi vajadzīgs šai zemei, un izpratne, ka tas viss nav tikai tev vien. Taviem bērniem. Taviem mazbērniem. Tiem, kuri kādu dienu varētu atgriezties.
– Jācer uz labāko. Ja nav cerības, nav jēgas dzīvot, – saka Faina. – Cerība rodas no ticības nākotnei. Ticības saviem spēkiem un tam, ka mūsu darbs nebūs veltīgs.
Virs “Avotiņiem” atkal riņķo stārķi. Klusums. Tālumā plešas zaļie pakalni, pļavā guļ siena ķīpas, pie mājas zied puķes.
36 gadu laikā šeit daudz kas ir mainījies. Kaimiņu kļuvis mazāk, mājas ir tukšas, zudusi iepriekšējā lauku dzīve. Bet ir zeme, vecmāmiņas vecā māja, pašu spēkiem uzceltā jaunā māja, saimniecība un cilvēki, kuri katru rītu turpina darīt vienu un to pašu: rūpēties par lopiem, strādāt, audzēt, saglabāt.
Iespējams, ciems dzīvo tik ilgi, kamēr tur ir vismaz viena māja, kur gaida bērnus un mazbērnus. Kamēr vien ir kāds, kurš atver vārtus, uzklāj galdu un saka: “Brauciet mājās!”
Stārķi rudenī aizlidos, bet pavasarī, visticamāk, viņi atkal atgriezīsies savā ligzdā “Avotiņos”. Un varbūt tieši tur slēpjas Fainas un Ērika Blaževiču vienkāršākā cerība: lai būtu, kur atgriezties.
– Šī ir mūsu vieta, – saka Faina. – Te ir mūsu mājas.
Marina TETARENKO
AUTORES foto un foto no ģimenes albuma
Komentāri