– Kā sākās jūsu ceļš uz lauksaimniecību?
– Kad vēl mācījos skolā, teicu, ka vēlos kļūt par zootehniķi. 1987. gadā uzsāku studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, ko pabeidzu jau universitātes statusā.
Mani vecāki bija vieni no Breša zemniekiem. Kad 1989. gadā viņi domāja par saimniecības izveidi, jautāja mums, bērniem, vai nākotnē plānojam nodarboties ar lauksaimniecību un turpināt saimniekošanu. Viņi uzskatīja, ka nav jēgas ieguldīt saimniecības attīstībā, ja nebūs, kas to pārņem. Mēs ar brāli Pēteri, kurš bija četrus gadus jaunāks par mani un tagad jau diemžēl mūžībā, atbildējām, ka saimniekosim.
1990. gadā, studiju laikā, bija iespēja pabūt praksē Dānijā. Tad mēs bijām pirmie septiņi studenti, kuri devās šādā praksē uz ārzemēm. Bijām piena lopkopības saimniecībā ar 75 govīm. Nākamajā gadā tika nodibināts Jauno zemnieku klubs, kas pavēra jaunas iespējas doties praksē. Tā nonācu arī Zviedrijā, kur strādāju saimniecībā ar 150 slaucamām govīm. Tas bija 1991. gadā, puča laikā.
Pēc augstskolas absolvēšanas kopā ar vīru kādu laiku palīdzējām maniem vecākiem saimniecībā, kamēr jaunākie brāļi mācījās.
Tad sāku strādāt LLKC Preiļu konsultāciju birojā.
Vēlāk mūsu ģimene nonāca šajā saimniecībā “Bitītes”. Māju saņēmām kā dāvanu no kādas vientuļas sievietes. Viņa draudzējās ar maniem vecākiem un novēlēja mums savu īpašumu ar nosacījumu, ka palīdzēsim viņai ikdienā. Pēc viņas aiziešanas mūžībā palikām šeit saimniekot. Visus šos gadus saimniecības darbs ritējis līdzās algotam darbam.
Preiļu konsultāciju birojā nostrādāju līdz 2006. gadam. Pēc reformas mani ceļi ar LLKC pašķīrās, un es strādāju firmā “Dinella Latvija”, tad biju konsultante Trikātas kooperatīvā, pēc tam Viļānu kooperatīvā. Pēc kāda laika mani uzaicināja atgriezties Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, bet jau centrālajā birojā Ozolniekos Jelgavas novadā, kur vadīju Lopkopības nodaļu. Darbs bija saistīts ar regulāriem braucieniem – katru nedēļu pirmdienās un otrdienās strādāju Ozolniekos, nakšņoju Rīgā, bet pārējās dienās strādāju attālināti vai devos uz citiem birojiem.
Tad dzīvē iegrozījās tā, ka vīrs izvēlējās citu ceļu, un nu jau 12 gadus saimniekoju viena pati. Šajā laikā izauguši arī mūsu pieci bērni – trīs dēli un divas meitas.
– Vai kāds no bērniem turpina lauksaimniecības ceļu?
– Pagaidām neviens no bērniem nav izvēlējies lauksaimniecību. Bērni Rīgā. Laura ir psihoterapeite, Emīls – būvinženieris, Jānis rezidentūrā apgūst traumatologa specialitāti un pēc studijām strādās Valmierā. Māra ir vecmāte, bet jaunākais dēls Alekss pēc vidusskolas absolvēšanas ir devies valsts aizsardzības dienestā.
Uz jautājumu: “Kurš no bērniem saimniekos?” visu laiku esmu atbildējusi: ja kāds to vēlēsies, priecāšos. Nekad negribētu, ja kādam no bērniem vai visiem jādzīvo ar nolemtību, ka laukos kādam ir jāpaliek… Uzskatu, ka katram ir jāizvēlas savs ceļš.
Arī mana profesijas izvēle bija personisks lēmums. Mamma strādāja par zootehniķi kolhozā, un viņa līdz pēdējam neticēja, ka es izvēlēšos šo profesiju. Viņa pat brauca man līdzi uz Jelgavu, cerot, ka pārdomāšu tur iestāties augstskolā. Man bija arī iespēja studēt Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, jo republikas mēroga olimpiādēs biju ieguvusi godalgotas vietas. Vajadzēja turp tikai dokumentus aizvest. Profesors Andžāns bija pārliecināts, ka rudenī tiksimies universitātē. Man matemātika padevās, bet tas nebija mans.
Es nevienu brīdi nenožēloju to, ka esmu izvēlējusies zootehniķes specialitāti: profesija man deva iespēju pasauli redzēt, un darba pietiek. Ir svarīgi darīt to, kas patīk. Ja darbs ir sirdslieta, tad atrodas gan iespējas, gan nauda. Savukārt, ja profesija izvēlēta tikai prestiža vai lielākas algas dēļ, cilvēks tajā nejūtas savā vietā.
Līdzīgi ir arī lauksaimniecībā. Sākumā bija pacēlums, ka var atgūt dzimtas īpašumus un zemi, ka varēs saimniekot. Tas bija visu idealizētais laiks. Bet tas bija arī juku laiks, kad daudzas iestādes, uzņēmumi tika likvidēti, un, ja bija zeme, tad tu vismaz paēdis. Ne visiem lauksaimniecība bija dzīves aicinājums – daudzi tajā nonāca apstākļu dēļ, tāpēc arī šodien ne vienmēr ir viegli atrast turpinātājus. Manuprāt, saimniecību vajadzētu pārņemt cilvēkam, kurš to dara ar pārliecību un interesi, nevis pienākuma sajūtas vadīts.
– Ko jūs pašlaik darāt?
– Šobrīd strādāju Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā kā lopkopības eksperte. Koordinēju divus starptautiskos projektus par emisijām. Strādāju arī kā konsultante, palīdzot jaunajiem kolēģiem iejusties darbā. Papildus tam esmu lektore Malnavas koledžā uz nelielu slodzi un pasniedzu ar lopkopību saistītus studiju kursus.
Protams, turpinu saimniekot. Savā saimniecībā audzēju gaļas liellopus, ganāmpulks nav liels. Daru tieši tik, cik varu izdarīt. Siens un skābbarība sagatavota. Ar brāļa un radinieku palīdzību tieku galā lielajos darbos.
Arī sešiem mazbērniem vajadzīga uzmanība, priecājos, ka vasarā kāds no viņiem ciemojas laukos.
– Kādas šobrīd ir tendences – vai daudzi jaunieši izvēlas mācīties lauksaimniecību?
– Ja skatāmies uz Malnavas koledžu, teiktu, ka interese ir pietiekami liela. Tiek nokomplektētas gan klātienes, gan neklātienes grupas. Īpaši lielas ir neklātnieku grupas. Domāju, ka neklātienes studiju popularitāti veicina arī dažādi Eiropas Savienības atbalsta pasākumi, īpaši jaunajiem lauksaimniekiem. Cilvēki saprot, ka zināšanas šajā nozarē ir nepieciešamas.
Bieži tiek runāts, ka lauki noveco, un statistika tiešām rāda, ka lauksaimnieku vidējais vecums gan Latvijā, gan citviet Eiropā pārsniedz 60 gadus. Tomēr, strādājot par konsultanti un ikdienā sadarbojoties ar saimniecībām, redzu arī citu ainu. Pamazām notiek paaudžu maiņa – arvien biežāk saimniecības pārņem bērni vai mazbērni. Daudzās saimniecībās, kur agrāk konsultēju vecākus, tagad konsultēju jau viņu bērnus. Man pašai tas dod gandarījumu – mana pieredze un zināšanas ir vajadzīgas.
– Kādi šobrīd ir galvenie izaicinājumi lauksaimniecībā?
– Tāpat kā citas jomas, arī lauksaimniecība dzīvo ļoti mainīgā un grūti prognozējamā laikā. Ģeopolitiskā situācija ir tāda, kāda ir. Mēs nezinām, kas būs rīt. Agrāk daudzi, iespējams, pat nezināja, kur atrodas Hormuza jūras šaurums, bet tagad visi to zinām un kā tas ietekmē degvielas cenas, līdz ar to arī lauksaimniecību.
Runājot par piena nozari, kas ir mana specializācija, jāsaka, ka pasaulē piena pietrūkst, ir pieprasījums pēc tā, bet pašlaik Eiropas Savienībā piena iepirkuma cenas samazinās, nevis pieaug.
Tāpēc šodien viens no lielākajiem izaicinājumiem lauksaimniekiem ir spēja pielāgoties strauji mainīgajiem apstākļiem. Lai veiksmīgi saimniekotu, vairs nepietiek tikai labi audzēt vai ražot – ir jāspēj sekot līdzi pasaules tirgum, ekonomiskajai situācijai un pieņemt pārdomātus lēmumus ilgtermiņā.
Lauksaimniecībā viss ir savstarpēji saistīts. Graudkopji, protams, vēlas augstākas graudu cenas, taču, tām pieaugot, sadārdzinās arī lopbarība. Tas savukārt palielina piena ražošanas izmaksas un samazina piena lopkopības rentabilitāti.
Līdzīga ietekme ir arī energoresursu cenām. Kad pieaug naftas cenas, sadārdzinās degviela, minerālmēsli un transports, un tas ietekmē visas lauksaimniecības nozares.
Tomēr viena lieta nemainās – cilvēkiem vienmēr būs vajadzīga pārtika, tāpēc lauksaimnieku darbs būs nepieciešams arī turpmāk. Grūtāk ir paredzēt, kādas būs tirgus svārstības un kā tās ietekmēs nozari nākotnē.
– Paldies par sarunu! Veiksmi darbos!
Aija MIKELE-STRUŠELE
AUTORES foto un foto no Silvijas Dreijeres albuma
Komentāri