Viktors VONOGS
Vacō latvīšu volūda, kū daži sauc ari par latgalīšu volūdu, uzskotama par vīnu nu myusdīnu latvīšu volūdas prīkštečim. Šei volūda vysvairōk atsaškir nu cytom boltu volūdom ar tū, ka tamā pastōv izteikts pretstots storp velarajim (+) un palatalajim (–) patskanim. Profesors Endzelīns gon dūmōja, ka šei kvalitativō opozicija ir bejuse tikai kaut kaidā latvīšu pyrmvolūdā un napētēja tū “austrumu izlūksnēs”, tōpēc ari bīži navarēja izskaidrōt šōs lykumeibas rezultatā rodušōs pōrmaiņas myusdīnu lejas latvīšu volūdā. Pēc kvalitativōs opozicijas principa veidōtō vaclatvīšu volūda atgōdynoj divu tūņkōrtu skanējumu, pi kam formas var vīgli pōrīt nu vīna paveida ūtrā. Un volūda tū izmontoj kai vōrddarynōšonas pajēmīni, pīmāram: Rāznes azars – Rēznes upe, sāta – vīnsēte, māms – mēms, losu – laseju, vylks – viļceņš utt. Pēc kvalitativōs opozicijas principa veidōta ari gramatikas uzbyuve. Ir + paveida lītvōrdi (1., 4. dekl.), ir ari – paveida lītvōrdi (2., 5., 6. dekl.). Ari darbeibas vōrdi kotrā konjugacijā īdolami + un – paveidūs. Pēc šō poša principa škir deminutivus nu pamatvōrdim, nanūteiksmi nu supina, saliktiņus nu nasaliktim vōrdim utt. Fonetika prosa, lai formas byutu vīndabeigas, lai blokus byutu vysmoz divas kvalitativi vīnaidas ziļbes. Šaidu simetriju var panōkt tikai tod, jo vōrds maineigajom daļom leidza maina ari saknes patskani. Tys ir aktivais simetrizēšonas pajēmīņs, kod atkareibā nu sekojūšas ziļbes saknē var maineit a ar o, e ar a, ē (ie) ar ā, i ar y. Šū četru skaņpōru maiņas lykumu profesors Strods pazeist jau 1928. godā, kod “Zīdūnī” publicej ortografijas komisijas izstrōdōtōs pareizraksteibas pyrmū variantu. Simetrijas lykums te vēļ napiļneigs, jo nav saisteits ar kvantitates lykumeibom. Tikai 1929. godā teik publicēts galeigais variants, kurā īvārōta Izgleiteibas ministrijas praseiba par garū patskaņu apzeimēšonu. Nu šō laika asam lītōjuši šū t. s. Stroda ortografiju. Pareizraksteibas lykumi ir volūdas izpētes praktiskais rezultats. Simetrijas lykumeibu nūteikšonā lela nūzeime beja profesora J. Leļa atklōjumim par vēsturiskū golūtņu lūmu formu veidōšonā. Eistineibā tys beja nateišs pīrōdejums tam, ka vaclatvīšu volūda nav vys rodusēs 16. godsymtā, kai tū apgolvoj J. Endzelīns, bet kaut kod vēļ pylnū golūtņu laikūs. Simetrijas normu regulēšonā ir svareigi zynōt skaņpōra i-y asimetrijas leidzskaņu k, g un r, š, č, ž, dž ītekmē. Svareigi zynōt ari par pasivajim simetrizēšonas pajēmīnim: par izskaņu kvalitati, vīnaidskaņom utt. Sovā laikā beja gon atzeitas, gon otkon aizlīgtas nominativa golūtnes -ys. Strods atzeist, ka šei golūtne lītojama, tikai nadūd nikaida nūrōdejuma, kod jōroksta šei golūtne. Izarōda, ka golūtnes -ys (+ paveida nomenim) un -is (– paveida nomenim) lītojamas tikai tod, jo pyrms šom golūtnem veidojās kritiskas skaņkūpas. Tōs ir skaņkūpas, kū veidoj kaids nu sonorim leidzskaņim (l, m, n, r) kombinacijā ar kaidu īprīkšeju leidzskani, kai tys radzams vōrdūs: sapnys, orklys, putnys, kuprys, gudrys, styprys – ceplis, kupris, bīdris, palaidnis, slapnis. Šaidas kritiskōs skaņkūpas vīnmār baļsteitas ar sekojūšū patskani gon saknēs, gon golūtnēs ari cytōs volūdōs (greku, latiņu, lītavīšu), vīneigi lejas latvīšu golūtņu raksteibā šys princips nav īvārōts. Ir svareigi papyldynōt pareizraksteibas nūteikumus ar lykumu par kritiskajom skaņkūpom, jo vēļ arvīn roksta – Lōcis, Fraņcis, Mikelis, patskanis, pajēmis, nūcēlis utt., kaut gon vysōs šaidōs formōs i ir līks. Raksteibas nūteikumus napīcīšams papyldynōt ari ar lykumu par storppīdēkļu pōrskaņōšonu. Jo atvasynōtajam vōrdam pīvīnojam vēļ vīnu pīdēkli, tod storppīdēkļa kvalitate mainōs atkareibā nu pīvīnōtō pīdēkļa kvalitates. Pīmāri: Vōrkova – vōrkavīši, Daugova – Daugavpiļs, sudobrys – sudrabeņš, Lītova – lītavīši, Līpeni – līpinīši. Papyldinōjumi un precizējumi napīcīšami ari svešvōrdu raksteibā. Volūdas prakse ir pīrōdejuse, ka svešvōrdi myusu leksikā veidoj nūškērtu vērsslōni, uz kuru naatsateic volūdas pamatslōņa lykumi. Svešvōrdūs nav garu patskaņu, svešvōrdim nav obligati simetrijas lykumi. Vōrdus – vēsture, glezna, centrs, novators napōrtaiseisim par – vāsture, glazna, centrys, novotors. Ari svešī darbeibas vōrdi sagloboj sovas originalformas un tī nateik pōrskaņōti atteiceigajūs atvasynōjumūs. Lai tū panōktu, Strods vysus svešvōrdus īskaiteja 2. konjugacijas -eit calmūs. Sakne gon natyka pōrskaņōta, bet sakrūpļōts beja infinitivs un vairōkas nu tō veidōtōs formas: treneit – treneišu, treneits, treneidams, treneitu, treneitōjs, treneišona. Volūdas prakse navarēja sasamīrynōt ar šaidom mōkslōtom, nu dzeives atrautom formom. Jurs Placinskis (1905–1971), kas redigēja gondreiž vysas V. Lōča izdūtōs grōmotas, vīnkōršōja infinitiva grupas formu raksteibu: trenēt – trenēšu, trenēts, trenēdams, trenētu, trenētōjs, trenēšona. Šaida raksteiba ari atzeita par volūdas normu. Svešvōrdi nivīnā formā nateik krūpļōti. Tīsa, ir asimetrijas, bet tōs svešvōrdim pīļaujamas. Svešvōrdi ir volūdas izjāmumi, kas nikod natiks piļneibā apsorbēti. Napōrzynōdama svešvōrdu specifiku un ignorēdama trymdas volūdas praksi, Anna Stafecka gatavoj svešvōrdim jaunu Prokrusta gultu. Pēc Stafeckas dūmom byutu jōroksta: trenēt, trenēšu, bet tranāts, tranādams, tranātu, tranātōjs, tranātova. Kaids mums lobums, jo sōksim raksteit: cytāts, ratyfycāts, parafāts, sugastāts? Atzeistami tikai taidi lobōjumi, kas uzlaboj raksteibu, precizej tū un pamatoj ar lykumim. Lobōjumi, kas paslyktynoj un bezjēdzeigi sarežgej raksteibu, nav vajadzeigi. Šymā sakarā jōrunoj ari par dažom izskaņom, kas ari sastūpamas gondreiž tikai svešvōrdūs. Strods, pīmāram, īteic lītōt divejaida veida izskaņas: -ysks un -isks. Eistineibā ir tikai + paveida izskaņa ar pylnu golūtni -yskys. Tei ir smoga, naveikla, tautas volūdā moz lītōta izskaņa. Bet svešvōrdu ar šaidu izskaņu ļūti daudz. Voi tīšam raksteisim: publyskys, sistematyskys, demokratyskys, publycystyskys? Izeja byutu taida: atstōt izskaņas -yskys, -uskys tikai nadaudzim tautas vōrdim, pīm., ōryskys, lotuskys, vyduskais, bet svešvōrdim lītōt specialu izskaņu -isks. Raksteiba byus vīnkōršōka un izrunai tyvōka, jo raksteisim: publisks, sistematisks, demokratisks, publicistisks. Leidzeigā veidā varātu funkcionali nūdaleit šaidus izskaņu pōrus: -ysts, -usts: -ists -isms -yka: -ika -eja, -ejs: -ija, -ijs Nav pōrdūmōts A. Stafeckas īrūsynōjums lītōt tikai izskaņu -eja. Kaids lobums, jo vysā pasaulē pazeistamus vōrdus – cezijs, stroncijs, masu medijs pōrtaiseisim par cezeju, stronceju, masu medeju? Naīsim krūpļōt vysu svešvōrdu masu dažu tautas vōrdu dēļ. Svešvōrdus nikod navarēsim piļneigi pakļaut sovas volūdas lykumim. Svešvōrdi ir internacionalismi vysā pasaulē. Italīšu volūdā svešūs angļu vōrdus lītoj oriģinalraksteibā. Lai ari myusu svešvōrdi palīk īspējami tyvōki lejas latvīšu formom un vyspasauļa standartim! Tiktōļ par papyldynōjumim Stroda pareizraksteibai. Tagad – par grūzejumim, kū īrūsynoj Lidija Leikuma un Anna Stafecka. Volūdneicas īsoka divskaņa ō leidzšinejō apzeimējuma vītā lītōt uo, bet divskaņa ē leidzšinejō apzeimējuma vītā lītōt ie un ē. Maiņas napīcīšameiba pat teik motivēta ar taidu pakalpeņu argumentu, ka pōrnūvodnīki, dzē, nasaprūtūt, kai laseit ō un ē! Bet kai lai saprūt myusu bārni, ka lejas latvīšu e, ē vīnreiz jōizrunoj tai, bet cytreiz – cytaidōk? Na vīnmār fonetiskō atveide ortografijā ir golvonais. Svareigi ari cyti apsvārumi. Profesors J. Leļs kaidreiz raksteja, ka raksteibai jōbyut vīnkōršai. Divskaņu uo, ie apzeimēšona ar ō, ē nav myusu raksteibas tryukums, bet tōs prīkšrūceiba. Jo eisōk varim raksteit, jo racionalōka un ekonomiskōka ir ortografija. Jo raksteisim mynātūs divskaņus ar divim burtim, izlītōsim divreiz vairōk laika, papeira un energijas gon raksteišonai, gon drukōšonai, gon ari laseišonai. Polugrafisti jau parēkinōjuši, ka žurnalam tei ir vasala lopaspuse. Tauta pīroduse pi vīnaburta divskaņu apzeimējuma. Naraksteisim līkus burtus, jo tū pošu varam apzeimēt ar vīnu bortu. Ari Endzelīns sovā laikā aizstōvēja ekonomiskuma principu gon lejaslatvīšu o raksteibā, gon myusu leidzskaņu apzeimējumūs. Kōpēc ortografijas komisija tūreiz palyka pi ō un ē raksteibas. Byuteibā tei ir tikai pakōpeniska evolucija. Taipat šūs divskaņus apzeimēja ari vacajā raksteibā, tryuka tikai garumzeimu. Jau 1921. godā Endzelīns īteice myusu divskani uo apzeimēt ar ō, lai atškērtu tū nu patskaņa o. Un tai 1929. godā šys īteikums tyka apstyprynōts kai raksteibas norma. Asam lītōjuši šū ō jau 60 godu, nikaidus pōrprotumus tys nav radejs. Ari pošlaik nav vajadzeibas nu šō burta atsasaceit. Un tipografijom šō burta atveidōšona ari vairs nav problema. Tagad parunōsim par ē raksteibu. Ortografijas komisija nūteice, ka ar šū burtu teik apzeimāts divskaņs ie. Tys atbilst dīnvydu un zīmeļu izlūkšņu izrunai. Šaida nadaleita ie skaņas izruna īteicama ari normētajā runā, jo ir vīgli īmōcama. Nadaleitō ie skaņa ari vacōka. Skaņas ie un ā ir rodušōs polarizacijas ceļā, sadolūt vacōku prototipu, kū lītavīšu volūdā pazeistam kai šaurū e skaņu. Leidzeigā veidā plotajai lītavīšu e skaņai atbylst myusu patskani e – a. Obu šū skaņpōru palatalī komponenti ie un e myusu centralajōs izlūksnēs teik daleiti vēļreiz. Tei ir ūtrōs pakōpes pōrskaņa, kod ie vītā pasarōda ie un iā, bet e vītā – e un ia. Centralū izlūkšņu runōtōji šū jaunū skaņu opoziciju izjyut kai volūdas normu un navar saprast, kōpēc rokstūs lītojams tikai burts ē (=ie), jo sovā runā tō vītā jī dzērd gon ie, gon iā. Kai var raksteit – zērņs, mēle, jo runā dzērd – zierņs un miāle? Bet sovaidi tys izaklausa tikai tim, kas pazeist vīneigi sovu izlūksni. Vacōkū izlūkšņu pōrstōvi un normētōs volūdas lītōtōji obus pīmynātūs vōrdus laseis tikai šaidi – zierņs, miele. Nikaida teirō ē izruna vōrdā mēle nav īspējama. Volūdneicas L. Leikuma un A. Stafecka, kas pōrstōv centralōs izlūksnes, jau pīmynātajūs izdavamūs īteic skaņkūpas -ēr vītā raksteit -ier. Byutu labi, jo šaidā veidā varātu izdaleit tikai taidas formas, kur šys -ie cēlīs nu vacōka kreitūši intonēta tautosillabiska -i, jo darbeibas vōrdi ar šaidom skaņkūpom saknē nateik pōrskaņōti. Dīmžāl ir pagryuti atškērt jaunōs skaņkūpas -ē nu vacajom -ē. Na vysu varēs izskaidrōt ar lejaslatvīšu paralelem. Kōpēc tod radeit vēļ vīnu golvas lauzeišonu un vēļ vīnu pīsaisti lejaslatvīšu volūdai? Kam vajadzeiga taida raksteiba, kas lītojama tikai ar vōrdneicas paleidzeibu? Raksteibai jōbyut vīnkōršai. Nav ari īspējams nu vyspōrejōs lykumeibas izdaleit skaņkūpu -ie vīnu pošu. Īrūsynōjums raksteit ie un ē (=iā?) byuteibā ir mēginōjums centralū izlūkšņu lykumeibas padareit par rokstu volūdas normu. Ir ari mēginōjums šaidā raksteibā sastōdeit grōmotu. Tei ir J. Cybuļa sagatavōtō Abece, kur juku jukom na tikai ie un ē, bet ari cytas raksteibas normas. Gudrōki cylvāki jau seņ saprota, ka ūtrōs pakōpes pōrskaņu lykumi ir pōrōk sarežgeiti un nav izmantojami rokstu volūdā. Pi taidas atziņas jau 1909. godā nūnōce Fraņcs Trasuns. Ari varakļōnīts Pīters Strods nauzspīde cytim sovas izlūksnes lykumeibas, bet veidōja raksteibu pēc pyrmōs pakōpes pōrskaņu lykumim. Šū sovu reiceibu Strods motivēja tai: “Redzim, ka divskaņas ie lītōšona nav tik vīnkōrši nūsokoma, kai dažam lobam tys izalīk, un tōpēc ortografijas komisija ari šū skaņu ir pījāmuse apzeimēt ar ē. Taitod ē apzeimej na tikai vacū fonemu ie, bet ari jaunōkas šōs skaņas paveidus, tōpēc nav vajadzeibas atsateikt nu tik lītdereiga apzeimējuma. Ilgōku laiku myusu raksteibā nabeja nūteiktas leidzskaņu meikstynōšonas sistemas. Ari šū lītu nūkōrtōja Stroda vadeitō ortografijas komisija, par pamatu jamūt jau 1921. godā izteiktū Endzelīna īrūsynōjumu: “… nav praktiskas vajadzības apzīmēt visus līdzskaņu mīkstinājumus “mīksto” patskaņu un divskaņu priekšā.” Nyu kotrys, kas jam rūkā myusu grōmotu, zyna, ka vysi leidzskani palatalu patskaņu prīškā ir palatali. Meikstynōti teik tikai l, n, bet tikai tod, jo tī nav palatalu patskaņu prīškā. Šū labi pōrdūmōtū sistemu gryb izjaukt A. Stafecka, īrūsynōdama lītōt ļ, ņ ari palatalu patskaņu prīškā 2. deklinacijas vōrdim daudzskaitļa formōs. Te otkon tei poša maļdeigō īdūma, ka var nu vyspōrējōs lykumeibas izraut kaidu tōs daļu. Jo jau raksteisim daudzskatlī – brōļi, brōļim, tod jōroksta ari vīnskaitlī – brōļi. Tod jōroksta ar – ceļi, teļi, leļi, gaļeigi utt. Volūdnīkam jōzyna, ka myusu palatalais l daudzskaitļa formōs nav lejaslatvīšu ļ. Taitod Stafeckas īrūsynōjums ir pretrunā ar Stroda raksteibas principim un myusu fonetikas lykumim. Vīneigō korekcija leidzskaņu meikstynōšonas sistemā ir taida, ka myusdīnōs vairs nalītoj apostrofus pi leidzskanim b, p, m, v, jo šī leidzskani ir depalatalizēti. Moldu un meklējumu pylns beja tys 30 godu garais laikapūsmys, kod veidōjōs myusu tagadejō ortografija, pamozom raisūtīs nu pūļu ītekmes un tyvojūtīs lejaslatvīšu raksteibai. Tagadejō maksimali pītyvynōtō raksteiba ir gon veiksme, gon ari daleja naveiksme, jo naļaun apzeimēt reizem byutiskas myusu volūdas atškireibas, pīmāram, palatalizētus leidzskaņus dažōs darbeibas vōrdu golūtnēs. Kōpēc Stroda raksteibai napīcīšami daži papyldynōjumi, kōpēc daži taisōs tū pat radikali grūzeit? Vysa nalaime ir tymā, ka mums vēļ arvīn nav sovas normativōs gramatikas. Leidz šam mums beja tikai “latgalīšu izlūksnes” gramatikas, taitod – pabērni kaut kaidai vacōkai un gudrōkai volūdai. Ari izlūkšņu aproksti un myusu volūdas vēstures pētejumi vēļ nav normativō gramatika. Jo drūšōk un dziļōk pēteisim sovu volūdu kai pastōveigu vīneibu, jo ōtrōk varēsim izveidōt sovas literarōs volūdas normativū gramatiku. Nasasteigsim “reformēt” Stroda raksteibu, naizprotuši tōs byuteibu. Na raksteibas grūzeišona, bet volūdas pamatlykumu pēteišona pošlaik ir svareigōkais uzdavums. Vyspyrms pamatlykumus un normas, tikai pēc tam – raksteibas grūzejumus! Saceitū var attīcynōt ari uz Leikumas un Stafeckas dedzeigim aicynōjumim pōrīt uz fonetiskajom golūtnem nomenu deklinacijōs. Volūdneicom līkās, ka pīteik tikai izdūt kaidu dekretu un – vysi raksteis vīnaidi un pareizi. Navar sōkt dorbu nu ūtra gola. Ari 1933. godā Pareizraksteibas vōrdneicas īvodā šys tys tyka taidā veidā nūteikts, bet skaidreibas nabeja. Vyspyrms napīcīšami seiki pētejumi, sistematizēšona un vīnōšonōs par golvonajim principim, tikai tod varēs radeit nūteikumus šū golūtņu lītōšonai. Tei nabyus tik vīgla un vīnkōrša sistema, kai pašreizejō – nu lejaslatvīšu volūdas pōrjimtō. Tei byus sarežgeita raksteiba, kod dažūs lūcejumūs pasarōdeis pat treju veidu golūtnes un naskaidra byus ari dažu formu pīdereiba kaidai nūteiktai deklinacijai. Šū raksteibu varēs īvīst tikai pakōpeniski un pēc ryupeiga sagatavōšonas dorba. Oplomi byutu praseit, lai Stroda vadeitō komisija jau 1929. godā byutu atrysynōjuse vysas myusu volūdas un raksteibas problemas. Tys ir myusu pīnōkums – sorgōt un tōļōk veidōt Stroda montōjumu. Lels un nūzeimeigs beja profesora Pītera Stroda veikums myusu raksteibas nūstyprynōšon;a. Tys vīn, ka šei raksteiba bez byutiskom pōrmaiņom pastōv jau 60 godu, līcynoj par šōs ortografijas dzeivōtspēju. Ari pošlaik nav pamata maineit 1929. goda ortografiju. Stroda raksteiba ir izturējuse laika pōrbaudi.
Materials raksteits ap 1992. godu.
Komentāri