– Zanda, kā nonāci Latgalē, Viļānos?
– Mana dzimtā vieta ir Jēkabpils novads, Rubenes pagasts. Tā ir Sēlijas un Latgales robeža.
Man ir dēls no pirmās laulības. Viss sākās ar to, ka dēla tēvs nomira. Mūsu ģimenē bija arī audžumeita. Pēc pirmā vīra bērēm es bieži gāju uz kapiem. Biju ļoti jauna. Audžumeita man reiz teica: “Cik ilgi tu vēl raudāsi? Tev viņš jālaiž vaļā, lai tu varētu mierīgi dzīvot tālāk.”
Viņa, man nezinot, televīzijā ielika iepazīšanās sludinājumu. Atsaucās ļoti daudz cilvēku. Kad sāka zvanīt un es pateicu, ka man ir mazs puika, viens otrs uzreiz atkrita. Kad zvanīja no Ventspils vai citas tālākas vietas, arī sapratu – nē. Dēliņam tolaik bija tikai pusotrs gadiņš.
Beigās piezvanīja mans tagadējais vīrs Ainārs. Sākām braukt viens pie otra ciemos. Es neesmu lauku cilvēks – gribēju dzīvot pilsētā, jo lauki man jau bija līdz kaklam. Tad vienu dienu Ainārs saka: “Brauc pie manis dzīvot. Es ņemšu tevi ar visu puiku.” Es neko daudz nedomāju un atbildēju: “Jā, labprāt.” Tā arī atbraucu uz Viļāniem.
Pirmais iespaids bija ļoti labs. Pilsēta man patika – sakopta. Un cilvēki! Ļoti labestīgi. Jebkuram, pie kura pienāksi, var pajautāt, un viņš palīdzēs ar padomu, ar vārdu, reizēm arī vienkārši samīļos.
Sākām dzīvot kopā. Sākumā lasījām ogas, sēnes, nodevām. Tad vīrs strādāja vietējā gaterī un palūdza, lai arī mani pieņem darbā. Tā daudzus gadus strādājām vienā gaterī. Mums piedzima meitiņa.
– Kāds bija darbs gaterī?
– Smags. Ziemā ļoti auksti. Man bija jāgarina dēļi pēc izmēriem, ar nazi jānotīra skaidas, miza un viss pārējais, bet izvēles jau nebija.
Pēc 15 nostrādātiem gadiem sākās štatu samazināšana. Lai gan pēc likuma man vajadzēja palikt, mani atlaida. Es laikam biju pārāk zinoša – zināju likumus un vienmēr pierādīju savu taisnību. Tādi cilvēki ne visiem patīk. Ja man būs taisnība, es ar nagiem un zobiem tikšu pie sava.
Tagad strādāju citā gaterī. No apmēram 20 cilvēku kolektīva esam piecas sievietes, un sievietes dara arī vīriešu darbus. Netiek šķirots – ja viena nevari, celiet divatā.
– No kurienes tevī tāds cīnītājas gars?
– Es vienmēr esmu cīnījusies par savu taisnību. Piemēram, man meitai Lienei kādu laiku negribēja piešķirt asistentu. Es zināju, ka citām mammām Viļānos viņu bērniem asistenti ir, bet man teica, ka pirmās pakāpes radinieks nevar būt asistents.
Es noskaidroju, kā ir pēc likuma, uzrakstīju vēstuli toreizējam labklājības ministram un beigās panācu savu.
Man meitai ir 17 gadi, viņai ir reta slimība – tuberozā skleroze, kas nāk no vīra puses. Šādi jautājumi man ir ļoti svarīgi, jo es pati redzu, cik daudz ģimenei nozīmē atbalsts.
– Kur grūtos dzīves brīžos smelies spēku?
– Pirmkārt, ģimenē. Otrkārt, man ir māsīca Vita.
Mani uzaudzināja patēvs, bet pavisam nesen atradu savu bioloģisko tēvu. Uzzināju, ka viņš jau atrodas pansionātā. Mani pēc mana jaunības dienu uzvārda meklēja māsīca no tēva puses. Viņa mani beidzot atrada un uzrakstīja: “Ja gribi ar mani satikties un parunāties, es esmu tava māsīca no tēva puses.”
Es, protams, ar lielāko prieku piekritu. Gribējās satikt savus radiniekus no tēva puses.
Vita dzīvo Ilūkstē. Katru rītu mēs viena otrai nosūtām “labrīt” un novēlam veiksmīgu dienu. Viņa ir tik sirsnīgs cilvēks! Pat ārēji esam līdzīgas.
Vēl uzzināju, ka Vitas tēvs ir mans krusttēvs. Tas bija tāds īpašs atklājums. Kopš atradu viņus, manī it kā radās papildu enerģija un spēks. Arī humors palīdz pārvarēt dažādas nebūšanas.
Protams, ļoti liels atbalsts ir mans vīrs. Viņš šobrīd sēž mājās ar Lieni, jo meitu nav kur atstāt. Viņš pats ir 2. grupas invalīds, bet, kad es atnāku mājās, vakariņas ir sagatavotas, trauki nomazgāti. Es varu atpūsties.
Vasarā gan tā nesanāk – tad ir gurķīši, tomātiņi un mācības. Mācos par sociālo aprūpētāju.
– Tātad arī saimniecība ir jūsu ikdienas sastāvdaļa?
– Mums ir dārzs, siltumnīca. Tā ir vīra rezidence! (Smejas.) Viņš stāda, ravē un kopj. Es tikai novācu ražu un lieku burkās.
Ļoti liels atbalsts man bija arī vīramāte, kamēr viņa bija dzīva. Zelta cilvēks! Parasti jau saka: vīramāte, velna māte. Bet manējā bija zelta gabaliņš.
– Kā tev ar latgaliešu valodu? Savā dzimtajā pusē runāji latgaliski?
– Jā, runāju, bet mums ir savādāks dialekts. Kad sāku šeit runāt latgaliski, mani sāka izsmiet, ka runāju nepareizi. Tāpēc nolēmu, ka vairs nerunāšu latgaliski.
Šad tad gan ar kaimiņienēm pamuļķojoties parunājam. Tad viņas brīnās: “Ā, tu runā latgaliski!”
– Kāda ir tava dzimtā puse?
– Ļoti līdzīga Viļāniem. Arī tur ir atsaucīgi, mīļi cilvēki, īsta lauku vide, bet arvien vairāk paliek tukšu māju. Tukšums paliek.
Es joprojām braucu uz laukiem. Tur dzīvo mana vecmamma, kopā ar viņu mammas māsa. Mamma šā gada maijā negaidīti nomira. No Ezeru puses man ir trīs brāļi, bet no īstā tēva puses vēl divas māsas, kuras pagaidām nav gatavas kontaktēties.
– Kur esi mācījusies?
– Esmu mācījusies Bebrenē, Daugavpils novadā, pabeidzu veterinārfeldšera asistenta programmu. Pēc tam iestājos grāmatvežos, bet ģimenē notika nelaime ar patēvu. Pēc patēva bērēm mamma ļoti aizrāvās ar alkoholu, un viņai gandrīz atņēma mātes tiesības. Es tajā laikā dzīvoju pie vecmammas. Brāļi bija cits par citu mazāki. Nolēmu atgriezties pie mammas.
Man 18 gadu vecumā jau bija jāuzņemas rūpes par bērniem. Es savām rokām esmu izauklējusi brāļus.
– Tava dzīve tiešām nav bijusi rožu dārzs…
– Nē, tāpēc arī es bēgu no laukiem uz pilsētu.
Mammai bija astoņas govis, kuras vajadzēja slaukt ar rokām. Celies četros no rīta, slauc govis. Ja gribēji aiziet uz zaļumballi, bija jāprasa mammai atļauja. Vēlāk brāļi paaugās un sāka palīdzēt, tad kļuva vieglāk.
Tagad viens brālis ir Norvēģijā, otrs ilgu laiku bija Spānijā, tagad dzīvo Daugavpilī, jaunākais – Rīgā.
– Kā jūties kāpņu telpas vecākās lomā?
– Kad notiek kāds ārkārtējs notikums, zvans uzreiz ir man. Sākumā mani ievēlēja par visas mājas vecāko. Cilvēki zina: es neklusēšu, es cīnīšos.
Nesen bija lielas lietavas, un cilvēkiem dzīvokļos, kur balkoni nav iestikloti, tecēja ūdens. Izrādījās, ka aizsērējušas notekcaurules. Piezvanīju, sākumā neatbildēja, bet pēc desmit minūtēm atzvanīja un jautāja, ko vēlos. Nu, es gribu, lai problēma tiek atrisināta!
Vienā gadījumā izsaucu “Bez tabu”, jo man nebija uzticības jaunajiem ūdens skaitītājiem. Bija pārāk lieli ūdens zudumi.
Kad viss tika pārbaudīts, atklājās, ka astoņos dzīvokļos cilvēki negodīgi bija rīkojušies. Man tas bija šoks. Es biju pārliecināta, ka visi ir godīgi, bet diemžēl tā nebija.
– Par ko saņēmi pašvaldības atzinību Ziemassvētkos?
– Par kāpņu telpas noformējumu. Katru gadu mēs kāpņu telpā paši sev izrotājām eglīti. Šoreiz kaimiņiene Kristīne ierosināja egli nolikt kāpņu telpas priekšā, lai to redz arī garāmgājēji.
Trīs dienas ņēmāmies ar Kristīni un manu vīru – likām lampiņas, veidojām rotājumus.
– Kādi ir tavi hobiji?
– Man ļoti patīk adīt. Ziemas vakaros skatos televizoru, un adīklis ir rokās – bez tā es nevaru. Jau puse Viļānu staigā manās zeķēs.
Adīt iemācīja vīramāte. Kad pie viņas atbraucu, mācēju tikai valnīti uzadīt. Viņa adīja cimdus, zeķes, šalles, beretes. Es teicu: “Mammu, es arī gribu tāpat.” Viņa atbildēja: “Sēdies, mācīšu.” Un iemācījos.
– Par ko savā pilsētā jūti lepnumu un prieku? Un par ko ir sarūgtinājums?
– Sarūgtinājums ir par to, ka mūsu novada vadība, manuprāt, nepietiekami domā par bērniem ar invaliditāti. Tas man visvairāk sāp. Var jau atrast kopsaucēju, bet savā situācijā es to neatradu.
Prieks ir par cilvēkiem. Viļānieši ir atsaucīgi un labi. Tas arī dod spēku. Man pilsēta ļoti patīk. Neteikšu, ka tā ir skaļa vai klusa, – ar visu ir jāsadzīvo.
– Savu nākotni redzi Latgalē, Viļānos?
– Tikai Viļānos.
Brālis mani aicina dzīvot uz Norvēģiju, jo tur ir pavisam cita attieksme pret bērniem ar invaliditāti. Bet mana atbilde ir: manas mājas ir Latvija un Viļāni.
Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai es aizietu prom no Viļāniem.
Ar vīru esam kopā jau 20 gadus, bet kāzas nosvinējām tikai 2021. gadā, kovida laikā. Kāzas bija pavisam nelielas – 13. datumā pulksten 13.00 un 13. kabinetā. Tāda sakritība. Varbūt tā bija laba zīme.
Aināra mammai bija trīs sapņi, kurus viņa vēlējās, lai mēs piepildām. Pirmais – lai bērni Raitis un Liene būtu pie ticības pievesti. Abi pēc krustībām ir iesvētīti, iestiprināti, kopā gājām Svētdienas skolā un mācījāmies.
Otrs viņas sapnis bija, lai mēs nodibinām kārtīgu ģimeni. To mēs izdarījām.
Trešais – iestādīt baltu peoniju. Tikai, kad paskatos, cik tās maksā tirgū…
– Zanda, es varu padalīties ar savām skaistajām baltajām peonijām par velti.
– Nu tad mammas trešais sapnis būs piepildīts!
– Kāds bija tavs bērnības sapnis?
– Kad mācījos 6. klasē, gribēju kļūt par frizieri. Šis sapnis mani nepameta līdz pat 9. klasei. Bet par frizieri netiku – bija liels konkurss, uz vienu vietu septiņi cilvēki.
Pēc tam mans ceļš aizveda pie veterinārmedicīnas. Kamēr pabeidzām mācības, likvidējās fermas. Ja viss būtu noticis tā, kā biju iecerējusi, būtu aizgājusi mācīties uz Jelgavas akadēmiju. Man bija sapnis atvērt mazo dzīvnieku klīniku. Vairāk patika tieši mazie dzīvnieki.
Tad notika nelaime ar manu patēvu, un mani sapņi palika tālu tālēs. Mamma teica: naudas nav.
Tagad domāju: ja es būtu aizbraukusi uz Jelgavu, es nebūtu satikusi Aināru. Es domāju, ka tas viss augšā tiek regulēts.
– Ko tu visaugstāk vērtē cilvēkos?
– Patiesumu. Ja, runājot ar cilvēku, es jūtu, ka man nav taisnība, es paklusēšu un piekāpšos. Bet, ja man ir taisnība, tad gan uguns pakulās!
– Paldies, Zanda, par tavu patiesumu mūsu sarunā!
Ilze SONDORE
AUTORES foto un foto no Zandas personīgā arhīva
Komentāri