Vasaliņka, Ceceit! Napurpi. Maņ na da raksteišonas. Valk i valk mani zemes pīviļkšonas spāks. Otkon nūsažōvu iz leidzonas vītas. Kai, kai? Vōrnas šaudeidama. Paļdis Dīvam, visi lūcekleiši kust, tyku cauri ar pōrs zylumim. Myužeigs skaistums! Pēc strāčes – otkon.
Viņdīn ar Zosi vāzōjam da posta. Pi ganku Zose aizapļōpōja ar nazkaidu veci. Es traušūs pa tōm pōrs gankom iz augšu. Bez okuleru, daguns gaisā… Atsačukavōju iz celim kantora prīškā. “Jezus, Marija!” viņ paspēju izdvest. A tī prōvs akmiņs! Iztyku bez traumom. Trobeli nacēlem. Zose nūmīrynōja, ka tys akmiņs – vides objekts smukumam iz ganku nūlykts.
Izarōdīs, ka nu tō “vides objekta” ari cyts lobums. Sovom acim redzēju, kai tys akmiņs caurom dīnom durovas stutej. Tū “vides objektu” dorba dīnōs tak nazkas cyloj, muskuļus trenej. Reitūs, kod durovas attaisa, vokorūs, kod slādz cīt. Sovs lobums.
Myužeigs skaistums! Zose soka: “Trejs vīnā!”
PLŌCIŅU MASE
Zoses biļde
Komentāri