Nūslādzūt vosoru, rudiņa sōkōs Latgolā nu vacīm laikim īsadybynōjuse loba tradicija — reikōt Mikeļa dīnas goda tērgus, kai nu kur tūs sauc, Rogovkā — par Smotra tērgu, kur napracātī puiši varēja nūsavērt sev lobu saimineicu.
Rēzeknē tys ir patīsi vysīspaideigōkais goda tērgs, kur radzams vyss sabīdreibas socialūs slōņu spektrs — nu dzārōja, bezpajumtnīka leidz īdūmeigam oligarham. Parostā ikdīnā, parostā tērgā apsagrūza zamōkō i videjō sabīdreibas daļa. Tērgi ir sabīdreibas spīgeļs, i tymūs myusu liktiņu lēmējim — politikim byutu bīžōk jōīsagrīž, jōīsaver i jōīsaklausa tautas bolsā.
Ari maņ kaida myuža šaļteņa saisteita, apsagrūzūt tērga apryndōs, stōvūt pi grōmotu golda i giustūt jaunus īspaidus, pōrvērteibas i pōrsteigumus, pateikamus i na vysai. Itō goda Mikeļa dīnas tērga izklaides daļa beja pīsaistejuse dažaidu tautu pōrstōvus: krīvus, čygōnus, žeidus, tautas brōļus — pōrnūvodnīkus i pošu latgalīšus.
Nabejušu goreigu pōrdzeivōjumu dōvōja Daugavpiļs žeidu ansamblis ar latgalīšu tautas dzīsmi “Zīdi, zīdi, rudzu vōrpa”. Kaidam pat osora nūbyra, a cytam aizkustynōjuma komuļs sakōpe koklā. Tī beja vīnreizeji, naatkōrtojami latgalīšu volūdas daiļuma, teireibas i skaneiguma paraugmirkli nu cyttautīšu mutes. Tys beja breinums laikam gon pošim latgalīšim. Jo kaids šymā breidī sajuta dzymtōs volūdas skaistumu, pōr tū cylvāku vairs nabyus nikaidas varas tōs neidējim un nūlīdzējim. Individu var fiziski salauzt, bet goreigi dzymtōs volūdas skaistums jū pavadeis leidz myužeibas slīkšņam.
Volūda dzeivōs tik ilgi, cik ilgi pastōvēs normēts drukōtais vōrds. Navar naminēt ilgōkō myuža latvīšu zemes laikagrōmotu “Tāvu zemes kalendaru”, kas vysūs laikūs ir bejuse latgalīšu vysīcīneitōkō grōmota.
Ceiņa par latgalīšu drukōtū vōrdu aizasōce Kārļa Uļmaņa diktaturas godūs i turpynōjās krīvu i vōcīšu okupacijas laikā. Dziļā pazemeibā jōnūlīc golva kalendara idejas tāvu i idejas nesēju, realizētōju, vysu gryuteibu pōrvarātōju prīškā. Pateiceiba pīsanōk ari lelajam vōcu humanistam, kulturas lītu komisaram austrumu apgobolā Dr. Vikbergam par atbolstu, i rezultatā latgalīšu literatura pīdzeivōja nabejušu uzplaukumu. “Tāvu zemes kalendars” 1943. godam izgōja 50 000 eksemplaru lelā metīnī, iz prīšku beja īplānoti jau 60 000.
Nu latvīšu pošpōrvaļdes puses beja piļneigs latgalīšu drukōtō vōrda aizlīgums, bet nūteicēji Latvijā vēļ aizvīn beja vōcīši i Lelvōcijas vaļsts.
Tyka rosts kompromisa variants: latgalīšu drukōtajam vōrdam nūsaceits izplateibas rūbežs — leidz Aivīkstei, tikai Latgolas teritorijā. 1944. godā, kaut ari vōcu vara Latgolā pastōvēja leidz julija vydam, visi 50 000 kalendaru aizgōja tautā. Tys ir latgalīšu tautas nacionalōs apziņas pošaplīcynōjums.
Atsagrīžūt šudiņdīnas Mikeļa goda tērgā, — garom grōmotu goldam plyust ļaužu straume, tyukstūšas Rēzeknes i nūvoda īdzeivōtōju. Tikai ar lelom gryuteibom teik pōrdūts vīns 2020. goda “Tāvu zemes kalendars”. Te tū jyusmas komuli nūmaina ryugtuma komuļs koklā. Kōpēc tai? Vīnaļdzeiba, mozvērteibas komplekss, volūdas aizlīgums?
Rēzeknes 1. kongresa pīmiņas akminī leidz šudiņdīnai nav īkolti nūteikumi, ar kaidim Latgola pīkryta veidōt vīnōtu vaļsti — tys nu tautas teik apzynōti slāpts. Latgalīšu vēstures i volūdas pētnīceibai nu vaļsts budžeta nateik pīškērts finansējums, pamatnacijai līgta īspēja gyut vysu līmiņu izgleiteibu dzymtajā volūdā. Tei nav vaļsts vīnōšona, bet škeļšona.
Pošlaik ir rodušōs īspējas pagrīzt vaļsts politiku Latgolai lobvēleigōkā vērzīnī. Vaļsts izgleiteibas politikas izpyldvara vysaugstōkā līminī ir latgalīšu rūkōs, izgleiteibas lykumdevējā Saeimā — kompetenti latgalīšu deputati, Rēzeknē augstōs i zamōkōs skūlōs vadeiba ari latgaliska. Tūmār teik slāgtas skūlas, nasadorboj baltu filologu katedra Tehnologiju akademijā, Daugavpiļs universitatē — vōrguļoj. Tymā pošā laikā teik vuiceitas i lītōtas dažaidas svešvolūdas, bet dzymtō nā. Volūdas lykumdevējs ir atrunōjis latgalīšu volūdas statusu i tīseibas, i pats tū napylda, ignorej.
Rēzeknes augstskūlā jōatver latgalīšu skūlōtōju nūdaļa, jōgatavoj skūlom, īstōdem kadri, pyrmkōrt, dēļ Latgolas i tulki dēļ vysas vaļsts. Latgaļu volūdā jōprūt runōt, raksteit, laseit visim Latgolas dažaidu tauteibu cylvākim. Nadreikst vairōt dzymtōs volūdas analfabetus.
Jo augšōk mynātais nanūtiks, tod latgalīši tiks pakļauti piļneigai degradacijai, nūsaukums “Latgola” zaudēs sovu byuteibu, turpynōsīs latgalīšu kolonizacija Latvijas vaļstī leidz piļneigai etnosa izzusšonai.
Mikeļdīnas goda tērgu i vyspōr Rēzekni apmeklej dažaidu vaļstu pōrstōvi, turisti, cyti interesenti i grib dzērdēt i redzēt reali latgaliskū. Sovā vēsturē Latgolas īlas (bejuši dažaidi tōs nū
saukumi) brauktive i gōjēju daļa nav bejuse tik myusdīneigi moderna kai šudiņ. Latgolas īlas nūsaukums byutu jōnūmaina latgaļu raksteibā, taipat izkōrtnes, īstōžu nūsaukumi; pi nomim jōpīstyprynoj ūtrs karūga turātōjs: vīns — sorkoniboltsorkonajam, ūtrs — latgalīšu zyliboltzylajam. Gon ībraucējim, gon pošim īlas īdzeivōtōjim jōroda sajyuta, ka jī ir Latgolas sirdī Rēzeknē, Latgolas īlā.
Ari Rēzeknē dažreiz jau godōs sajust lelōs sābru tautas monarhiskōs aristokratijas pazeimes, bet ar augstprōteibas pīskaņu. Aristokratija ir apsveicama, bet augstprōteiba i ari latvīšu šovinisms nav pīļaunams, bet apkarojams. Latgalīšim jōaudzynoj sova aristokratija, kai tū beja aizsōcis lelais tautas audzynōtōjs Nikodems Rancāns, jau vuicūtīs Pleskovas kara skūlā i kai vērsinīks dīnejūt Francijā, kur, Lurdas Dīvmōtes breinumu īspaidōts, īsastōja Pīterpiļs katōļu goreigajā seminarā i bez atlykuma uperēja sovu dzeivi kolpōšonai tautas lobumam, veidojūt latgalīšus par Dīva i civilizētu kulturtautu cytu tautu vydā.
Latgalīšim ar sovu piļsōniskū stōju jōaplīcynoj, ka jī ir itōs zemes eistynī saiminīki i pamats, leidz vēļ galeigi nav zudis sovas identitates saglobōšonas instinkts.
Pīters LŌCS
Mikeļa tērgā
Eduarda UTĀNA foto
Komentāri