Jaunajā literaturas almanahā “Olūts” kai pyrmais īvītōts Rūdolfa Linuža garais vēsturiskais stōsts “Kod svātūzulā īsper zibiņs”. “Olūta” laseitōjim autora vōrds labi pazeistams. Jys gon almanahā, gon cytūs izdavumūs publicējis sovu dzeju. Atzeistami, ka šūreiz autors veļtejis sovu laiku ļūti senu nūtykumu izpētei un apcerēšonai. Darbeiba rysynojās latgaļu ciļts apdzeivōtōs vītōs pyrms daudzim symtim godu. Romanu navar pōrstōsteit, jōizlosa pošam. Varu apgolvōt, ka, atškirūt pyrmū lopu, gryuts byus atsaraut. Laseitōju gaida ceļōjums pa šudiņ zynomom vītom, tikai pyrms ļūti daudzim godu symtim; tikšonōs ar šudiņ pēc vēstures grōmotom zynomom personom, pīmāram, Mindaugu, veiskupu Albertu, i latgaļu ciļts pōrstōvim, kuru pēcnōcēji, Mickāni, Rupaini, šudiņ dzeivoj Bēržgalē i cytōs vītōs. Vērteigi, ka dīnas gaismu “Olūtā īraudzejuši seņ uzraksteiti, bet leidz šam napublicēti dorbi. Taids, pīmāram, ir Genovefas Ragaušas “Maltas Trūpu kalējs”. Ar interesi losama Helēnas Laurinovičas-Praņevskas dorba “Grimstūšōs saleņas” ūtrō daļa. Kai vīnmār, “Olūtā” bogōti pōrstōvēta myusu vītejūs dzejnīku daiļrade. Skaistū un satureigū grōmotu vēļ pīviļceigōku dora krōsainōs Anatolija Zeļča gleznu reprodukcijas vōku nūformējumā. Vērteiga un dvēselei dereiga grōmota. Napalaidit garom, izlosit!
Tekla ZEILE
Komentāri