“Ar Vili Dzērvinīku mani savede kūpā Osvalds Kravaļs, kod dorbōjamēs Ludzas literatu apvīneibā. Es nikō dvēseliskōka nabeju dzērdējis i vēļōk lasejis, kai Viļa Dzērvinīka aiļu kūpu “Septeni muna tāva Jōņa Dzērvinīka nauzraksteiti dzejūli”. Pīmiņu, ka Viļs nu īsōku saceja, ka beistās sacerēt latgaliski, ka var nasaīt. Bet es jū īdrūšinōju, es navyltōti saceju, ka latgaliski jam saīt dvēseliskōk, koloritōk. I patīšam (žāļ, ka tik agri nūgōja myužeibā) visi vālōkī Viļa Dzērvinīka latgaliskūs aiļu krōjumi ir dvēseles bolsa pōrpylni..” raksteja Ontons Slišāns (“Čipierksneits jeb apcirsto sakņu pieaudzēšana” 2010.). Sovukōrt žurnalā “A12” Sandra Ūdre roksta: “Vili Dzērvinīku uzskota par sirdsapziņas dzejnīku. Jys pats tū sauce par sirds apziņu:
Pīturit sirds apziņu, jo
sōc švōrbōtīs muni nūpītnī vōrdi
boltajūs papeiru teirumūs..
Vilis nōk nu Kaunatas pogosta Kromānim. Nasaskotūt uz byuvdorbu vadeitōja profesiju voi Ludzas mēra omotu (1991 — 1993), nu kura atsasaceja pats, napījimdams jaunūs laiku politiskū tērgu, Vilis vysspylgtōk ir izapaudis dzejā. Viļa Dzērvinīka dzejūļu krōjumu nūsaukumi vīn daudz pasoka par dzejnīka izaugsmi: “Sidrabainas asaru lāsītes” (1992), “Laimeigu īsadūmōt” (2001), “Voi moz lidmašinu kreit” (2003), “Upers” (2006), “Storp pērstim blusa trinās” (2008), jys pīsadalejīs ari daudzūs kūpkrōjumūs, bejis Rakstnīku savīneibas bīdrs…”
Комментарии