Ni zaltā,
Ni sudobrā
Dvēseli nanūpērksi.
Dīvs radējis,
Cylvākam dūd
Un — jam. Tik patīsas un dzeives gudras ir šōs rindeņas, taipat kai citi dzejūli jaunajā, nu jau pīktajā Voldemāra Vogula grōmateņā “Dzeiveibas sola”, kas nupat ir uzsōkuse sovu ceļu pi laseitōja. Pats autors grōmotas īvodā roksta, ka dzeja veļteita sīvai Olgai, jō uztycamajai dzeivesbīdrei un jūs dveiņu dālim Jānim i Mārim ar giminem. Tik teišam, cauri visai dzejai kai smolks, bet cīši styprs pavedīņs vejās mīlesteiba, pyrmkōrt jau pret sovim tyvinīkim. Tei ir mīlesteiba ari pret dzymtū zemi, kas seņču osorōs mārcāta, kur pļovu zīdu smōrdā var īt bosom kōjom, kur prīcej bolts snīgs un zalta smylgu skareņas… “Un kai var atstōt dzymtū mōla kolnu?” vaicoj dzejnīks. Ari sova dzimtō latgalīšu volūda ir tik dōrga! Dzejnīks aicynoj runōt, sprīst, dzīdōt sovā volūdā. Bet dzejnīks Andris Vējāns kaidreiz raksteja, ka Voldemāra Vogula dzejūļūs tei poša mōla pīgarša, tys pats zemes smogums un tei poša gaiseigō dvaša, kas nūpiļ nu skrūžu, vōraunīku un madaunīku glazurom:
Jo kalējs esi, kaļ,
Tik mōtes mēli
Atstōj napōrkoltu. Grōmotas “Dzeiveibas sola” izdūšonā atbaļsteja Vilis Vītols, Valdis Akmens, Valters Murāns un Kaspars Ozoliņš.
Grōmotas atvēršonas svātki nūtiks reit, 13. decembrī, 14.00 Latgolas Kulturvēstures muzejā.
Aija MIKELE
Komentāri