Tas bija maijā. Kādā jaukā dienā Ozolmuižas pagasta iedzīvotāji, zemes īpašnieki Viktors Aleksejevs, Eduards Urbanovičs un Ivars Ķipurs saņēma SIA “Ametrs” biroja vadītāja mērnieka Jura Kazāka oficiālu vēstuli. Tajā bija teikts, ka tikšot veikti viņu kaimiņienes Lilijas Melnes zemesgabala apsekošanas darbi, un minētie pilsoņi aicināti pulksen 10.00 ierasties pie uzmērāmā zemesgabala (līdzi ņemot personu apliecinošu dokumentu un zemes robežu plānu). Mērnieka paziņojumā bija arī brīdinājums: “ja neieradīsieties, darbi tiks veikti bez jūsu klātbūtnes.” Uzaicinātie ieradās, skatījās, apliecinot, ka klātbijuši. Mutes vaļā viņiem palika, kad uzzināja, ka (ja ticēt mērnieka Kazāka mērījumiem) 18 gadus (t. i., kopš 1998. gada, kad viņiem tika iemērīta zeme un izsniegta Zemesgrāmata) viņi esot būvējuši servitūtceļu, apstrādājuši un sējuši labību Lilijai Melnei piederošajā zemes nogabalā; ka pirms 20 gadiem saliktās kupicas (ar metāla un betona stabiem) ir nepareizas un pārceļamas; ka visi zemes plāni jāpasūta un jātaisa no jauna. Vecās kupicas nojauca, un tagad ceļš, ko uz savas zemes būvēja I. Ķipurs, vairs nav viņa ceļš; kupicas, kas apzīmēja V. Aleksejeva zemi 18 gadus, arī nojaucamas, un L. Melne viņai piegrieztajā (kaimiņiem atņemtajā) gabalā steigšus gatavoja sienu. Viktors Aleksejevs, kuram kaimiņiene L. Melne un sertificētais mērnieks Kazāks atņēma ceļu un zemes gabalu, raksta:
“Es nesaprotu, kāpēc neviens neņem vērā vecos plānus. Kāpēc mani, vecu cilvēku, kurš dzimis, audzis, visu dzīvi te nodzīvojis, vajag tā pazemot. Es pazīstu katru savas zemes stūrīti, man ir Zemesgrāmata un plāns jau kopš 1998. gada. Un nu Melnes kundze saimnieko uz manas zemes: viņa noraka kupicas, uzara manu tīrumu, zemesgabala otrā pusē nopļāva manu pļavu.”
Kopā ar apbižoto īpašnieku redakcija izpētīja dažādus dokumentus un konstatēja, ka SIA “Ametrs” mērnieks Juris Kazāks it kā veicis pārmērīšanas darbus pēc Lilijas Melnes iesnieguma un Rēzeknes novada domes Zemes lietu nodaļas rīkojuma (pieprasījuma). Par to, ka Melnes kundze pieprasīja (sarunāja ar mērnieku?), mēs nešaubāmies. Viņa Ozolmuižas pagastā par zemes lietu speciālisti strādāja tajos viskarstākajos zemes dalīšanas laikos un, visticamāk, mērnieku pazīst. Labi saprasties ar mērniekiem zemes dalītājiem toreiz bija būtiski svarīgi. Ne jau velti dažam labam tā laika zemes lietu speciālistam pieder (vai piederēja, bet nu ir pārdota) vai puspagasta zemes. Cik pieder Melnes kundzei, mēs nezinām, bet
škandāli
viņas “valdīšanas” laikā bija lieli – kā nekā piepilsētas zeme: ierēdņi un jaunbagātnieki toreiz bija gatavi uz daudz ko, lai dabūtu viņiem nekad nepiederējušo zemi. Bet tas par seniem laikiem. Diemžēl tā laika ierēdņi savu ietekmi nav zaudējuši, turpina rīkoties arī šodien, nošņāpjot večukam 1998. gadā iemērīto meža gabalu vai līdzenu tīrumu. Tas notiek it kā robežu precizēšanai, kas nu esot noteiktas “no kosmosa”. Vecīši vien rokas noplāta un asaras noslauka: ierēdņu, tostarp arī daža laba sertificēta mērnieka bezkaunībai nav robežu. “RV” par to ir rakstījušas vairākkārt. Bet atgriezīsimies pie V. Aleksejevam atņemtās zemes. Kādā dokumentā izlasījām, ka pārmērīšanu iniciējusi ne tikai Melne, bet arī novada dome. Sazinājāmies ar novada domes speciālistu Juri Zvīdriņu. Viņš apzvērēja, ka neko iniciējis neesot, novada domes Zemes lietu nodaļa nav pat informēta par šo pārmērīšanas akciju. Kurš tad melo? Mērnieks, Lilija Melne vai novada domes pārstāvis? Un vēl par vieniem, iespējams, meliem. Tā sauktajā robežu atjaunošanas shēmā, kur jau redzams, kādi nogabali Viktora Aleksejeva zemei tiek nošņāpti, uzrakstīts, ka klātesošajiem iebildumu par jauno robežu atrašanās vietu nav. Jautāju: kāpēc parakstījāt? Atbilde: “Mēs neparakstījām. Mums bija iebildumi. Uzrakstījām veselu lappusi. Atbildes nav. Jauno robežu shēmu saņēmām vēlāk.” Nu ko? Ne velti saka, ka visvieglāk piekrāpt godīgu cilvēku. Godīgais pat neiedomāsies, ka augsta amatpersona, kurai valsts uzticējusi tik svarīgu darbu, rīkosies negodīgi. Zemes reforma saskaņā ar likumu Latvijā ir pabeigta. Visādi ir gājis šo 20 gadu laikā. Bet daudzviet Latgalē un Latvijā kopumā ierēdņi (daži) nespēj samierināties ar to, ka viņi vairs nav “pie šprices”. Kaut gan arī šodien bijušie vai pašreizējie speciālisti atrod iespējas. Tā nu sagadījies, ka daudzi bijušie pagastu zemes speciālisti, aizejot pensijā, savu amatu nodod mantojumā radagabalam: bija mamma, nu ir meita, kā Ozolmuižā. Savs cilvēks mammas laikā sastrādātā piesegšanai vai sen nosprausto robežu pārcelšanai… Protams, ar pērkamiem zemes lietu speciem, mantkārīgām kundzītēm, kuras grib grābt vēl un vēl, var cīnīties. Ar tiesas palīdzību vai pārsūdzot mērnieka lēmumu Valsts zemes dienesta instancēs. Taču iesaistīties tādos karos vecāka gadagājuma lauku cilvēks nevar atļauties, jo jāmaksā gan ar naudu, gan veselību. Bet ne katram mazajam zemes īpašniekam šī manta ir. Ceru, ka šis incidents tomēr tiks izmeklēts. Mēs, cik varēsim, izmeklēšanu sekmēsim, proti, rosināsim.
Māra NIZINSKA
Komentāri