Nobaidīts cilvēks – kluss un paklausīgs. Domāju, ka šo ziņu neapstrīdēs neviena valsts amatpersona. Vismaz Latvijā diezin vai tādas atradīsies. Tāpēc, ka valstsvīri pārliecināti – izdaudzinātā pandēmija vienlaikus ir stipri iemaukti un groži, ko uzlikt ērcīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Piemēram, tiem, kuri visu rudeni rīkoja protesta akcijas pret novadu reformu. Protestētājus var saprast – kaut kā neomulīgi kļūst Dukstigalā dzīvojošai tantei Broņai, kad viņai pasaka, ka pēc priekšnieka paraksta (pēc reformas īstenošanas) vai pēc izziņas turpmāk būs jābrauc ne ta uz Dubuļiem, ne ta uz Lipuškiem vai vēl kaut kur. Kamēr apdomāja šo nākotnes perspektīvu, tantei Broņai briesmīgi sasāpēja galva. Dod Dieviņ, ka ne no tās sērgas, par kuru gan radio, gan pa
pusaiztaisīto
televizoru runā no rīta līdz vakaram: tur tik un tik saslimuši, tur tik un tik nomiruši… 90 gadu vecumā gadās arī nomirt. Agrāk tante no tā nebaidījās. Tagad par to pēdējo stundiņu domā gan rītā, gan vakarā. It sevišķi, kad paklausās radio vai Kariņa kunga televīziju: tas aizliegts, šis nav atļauts, šim jāprasa īpaša atļauja. “Nedod Dieviņ, nomirt pandēmijas laikā,” skumji domā tante Broņa, skatoties, kā sivēns urkšķēdams aiz labsajūtas ēd kartupeļus, ko saimniece vārīja sev, bet neapēda: paklausoties radio ziņas, apetīte pazuda. Pie veikala satiekot jaunības draudzeni Ļoņu, Broņa speciāli aizgrieza degunu uz otru pusi
(ej tu sazini, kas būs, ja no pagastmājas ieraudzīs, ka viņas stāv ne pēc noteikumiem).
Tante Broņa tā arī nav iegaumējusi, par kādu gabalu citam no cita jāstāv rindā pie veikala. Nedod Dieviņ, kaut ko sajaukt – uzliks štrāpi milicists, tpū!, policists. No vietējā viņa nebaidās – tepat audzis un pat vienu laiku tantes Broņas auklēts (kad puišeļa mamma bija slimnīcā). Bet ja kāds policists no Rēzeknes atbrauks… Nu, re, atkal bērnības atmiņas mācas virsū. Lai varētu tikt no tām vaļā, tante ieslēdz televizoru. Gan viņa, gan viņas vienaudzes Lipuškos, Zosnā un Dubuļos šā tā jau samierinājušās ar to, ka Rīgas kungi un dāmas lika atslēgt to kanālu, kur par sunīšiem, kaķīšiem stāstīja no rīta, bet vakarā visādus koncertus varēja paskatīties. Ir gavēnis, un, tā kā tuvākā baznīciņa slēgta, lielākā daļa ciema sievu katra savā kaktiņā lūdzas. Kaimiņu Vaļa, pa
radiju
visādas gudrības saklausījusies, pat uz veikalu iet tikai pēc tam, kad savā burtnīcā salasa, kuras kaimiņienes vakar gāja uz veikalu, kuras aizvakar. Atliek tikai šodien nosargāt, kad Praskovja izstaigās turp un atpakaļ. Tad arī tante Vaļa varēs droši siet lielo veco šalli un iet pēc maizītes un makaroniem (nevar saprast, kāpēc šie tik ātri beidzās!). Iemetusi skatu logā, tante Broņa ierauga ātrās palīdzības mašīnu, pazūdot aiz kaimiņu šķūņa pakša. Nu gan Broņai, gan citiem kādam laiciņam būs temats pārdomām un minēšanai – uz kurām mājām izsaukti “ātrie”. Vēl nesen varēja aiziet ciemos pie kaimiņiem, tagad bail – ja nu kāds nosūdzēs “kur vajag”, atbrauks
kādanebūt
inspekcija, uzliks štrāpi. Un vēl nofilmēs. Kā prezidentu un citus augstus kungus filmēja un tautai rādīja. Lai tauta par viņiem neuztraucas? “Bet mēs jau vienalga sazināmies,” stāsta tante Broņa, “es uz vārtiņiem uzsienu veco pionieru kaklautu, kaimiņiene uzreiz zina, ka man ir vai nu jautājums, vai nu kāda
svaiga
ziņa. Slikti tikai, ka vienai žagatai kaklauts patīk (vai nepatīk?) – uzsēžas un sāk raisīt vaļā! Cirks, es jums teikšu! Par visiem
kovidiem
var aizmirst. Arī zvirbuļu barošana – laba nodarbe. Vēl mazdēls stirnu baro meža malā…” Tā kā laucinieki bez darba nesēž. Un, paldies Dievam, mazāk laika atliek klausīties tās muļķības, ko rāda vai stāsta pa pusei aizslēgtajā televizorā. Mazmeita sūdzas, ka vairs nerāda multfilmu “Maša un Lācis”. Nu kā lai viņai paskaidro, ka tā ir kaitīga multfilma? Tāpēc, ka Krievijā ražota. Mūsu kungi domā, ka tautai ir daudz veselīgāk skatīties, kā potē lielos politiķus, Kariņu, Levitu un citus nācijas tēvus un labdarus. Tā ka nav ko skatīties visādus svešus lāčus, kad ir savi plēsēji.
Māra NIZINSKA
Komentāri