Strīdiņu karš ap reformu un, konkrēti, Varakļāniem, šķiet, pierims. Nu jā, pēc ceturtdaļ vai pa pusei gatavā plāna. J. Pūces ministrija Varakļānus tomēr pielēmusi Latgalei. Bet valdošajai brigādei piederošie Varakļānu (un ne tikai Varakļānu) ierēdņi nav plinti nometuši krūmos. Viņi, piemēram, apciemo vajadzīgos ministrus, kur vajag un nevajag, atsaucas uz aptaujas rezultātiem – sak, Varakļānu pašvaldības rīkotajā aptaujā vairākums iedzīvotāju izteicās par Varakļānu palikšanu Vidzemē, t.i., Madonas novadā. Šo faktu, kā kārava dūzi izvelkot no kāršu kavas, vicina domes komandieri un viņu leģionāri. Viņi pilni apņēmības turpināt cīniņu par Varakļānu palikšanu Vidzemē. Klusāk, bet turpina. Kā gan citādi, jo iedzīvotāju vairākums esot izteicies par palikšanu Vidzemē, Madonas novadā, – apgalvo vietvaras pārstāvji. Vairākums? Vai tad varēja tante Anna vai onkulis Jānis paust viedokli, kas atšķirtos no domes kungu (aptaujas rīkotāju) viedokļa? Gan tante Anna, gan onkulis Jānis, gan trīsbērnu māmiņa apzinās savu atkarību no domes – vienam vajadzīga malka, citam brīvbiļete, vēl citam bērni drīz būs jāiekārto dārziņā… Vai kāds brīnums, ka pat vislielākie Latgales patrioti Varakļānu domes rīkotajā aptaujā nobalsoja par Varakļānu atstāšanu Vidzemē – tas ir, tur, kur tos savulaik pēc omulīgas pasēdēšanas vēsā kabinetā draudzīgi nolika divu
raikomu
partijas sekretāri. Šis lēmums Madonai toreiz bijis sava veida glābšanas riņķis: tur jau divus gadus nepildījās jaunu partijas biedru uzņemšanas plāns. Pievienojot Varakļānus un dažas apkārtējās ciema padomes, partijas rindas strauji pavairojās, un dažiem Vidzemes funkcionāriem pat kārtējā CK plēnumā esot izteikta atzinība (ne par pievienošanu, bet par partijas rindu strauju pieaugumu). Šis apstāklis, kā arī daži citi, dažādu citu plānu izpildes varianti savulaik bija par iemeslu tam, ka Latvija zaudēja Purmalas pagastu, Abreni… Kā redzam, arī šodien netrūkst gribētāju Latgalei nošņāpt kādu gabalu. Kāpēc? Tāpēc, ka ierēdņiem tā patīk, tāpēc, ka negribas zaudēt iemītās un arī labi ieeļļotās taciņas, kas, teiksim, no Varakļānu pārvaldes struktūrām iestaigātas uz Madonas struktūrām. Ierēdņi vienmēr domā vispirms par sevi. No carienes Katrīnas laikiem viņi nav mainījuši ne savu dabu, ne ieražas. Kāds “RV” lasītājs varbūt teiks, ka raksts vairs nav aktuāls: viss taču jau izlemts, par labu Latgalei. Izlemts? Nu nē, līdz galīgajam lēmumam vēl tālu. Vēl streiko un piketē Rīgā, pie Saeimas, citu novadu cilvēki, kuri neapmierināti ar Pūces komandas piedāvātajiem variantiem vai ar vietējo “cariņu” vēlmi, lai reforma tiktu īstenota tā, kā viņi, tie vietējie cariņi, grib. Saprast tos cariņus var – tiem pašiem Varakļānu ierēdņiem sen iestaigātas taciņas uz vajadzīgām Madonas iestādēm viņiem vajadzīgo jautājumu izlemšanai, tā kā vajag viņiem. Nu būs jātērē nervu šūnas un varbūt kurpju zoles jaunu taciņu iemīšanai. Viņiem negribas saspringt – dibināt jaunus kontaktus, nedod Dievs, mainīt paražas… Turklāt daudzi no viņiem sevi sauc par Latvijas patriotiem… Atvainojiet, bet vai ne tādi “patrioti”, zemu klanoties augstākiem priekšniekiem, savulaik atdeva citai valstij Abreni? Purmalu? Un gandrīz – Liepnu (bija tāds plāns). Cerība gan vēl ir. Cerība, ka šoreiz tomēr nenotiks Latgales brutāla “apgraizīšana” pēc plāniem un iecerēm, ko
bīda
brīvās Latvijas (vai patiesi brīvās?) ierēdņu kastai piederīgie. Kādā senā vēsturiskā grāmatā izlasīju, kā Krievijā notika līdzīga reforma carienes Katrīnas laikā. Daudzi no tiem, kuri gribēja turpmāk pārvaldīt auglīgākas zemes, lielāku dzimtcilvēku (tagad – nodokļu maksātāju) skaitu, brauca pie “matuškas” ar dāvanām un mūžīgas padevības apliecinājumiem. Tautā klejo nostāsti, ka arī šodien vajadzības gadījumos (piemēram, kad ir apdraudēts kāda vietējā cariņa krēsls) mūsdienu kundziņi ķeras… nu nē, nedomāju, ka pie augsta ranga cariņu apdāvināšanas. Mūsu gaišajos laikos vienam pagastvecim vai
mērim
nemaz nav grūti jautājuma izlemšanai vajadzīgā virzienā ietekmēt iedzīvotājus: tantēm un onkuļiem (laukos tādu ir vairākums), piemēram, tā starp citu var pajautāt: “Dzirdēju, tev malka iet uz beigām? Nebēdā, atvedīsim. Un lai vedekla uzraksta pieteikumu par dārziņu mazajam, maksāt arī turpmāk nevajadzēs.” Nu kā pēc tādas laipnības novada iedzīvotājs, lai cik liels Latgales patriots viņš būtu, nenobalsos tā, kā grib prīkšnīks?
Māra NIZINSKA
P.S. Uzrakstīju, pārlasīju un nolēmu, ka ar šo rakstiņu esmu aizkavējusies. It kā jau augstajos kabinetos ņemts vērā un izlemts pēc taisnības.
Varbūt izlemts, varbūt ne, jo laiku pa laikam tomēr saņemam ziņas par ierēdņu aktivitātēm, pārrunām ar ministriju utt.
Var jau nomierināties un atmest ar roku, sak, kā būs, tā būs. Bet padomāsim – vai mēs, te Latvijas austrumos dzīvojošie, atļaujot latgaļu zemes iekļaut citā novadā, nekļūsim savu senču nodevēji? To senču, kas revolūciju un karu vētrās pat dzīvības nežēloja, aizstāvot Latgales tiesības būt un pastāvēt caur laiku laikiem.
“Vēl cīņa nav galā un nebeigsies, tev, Lāčplēsi, Laimdota (Latgale) palīgā ies.”
Cerēsim, ka tā būs.
M. N.
Komentāri