Labdien, cienījamā redaktore! Šī vēstule domāta jums un visam “Rēzeknes Vēstu” kolektīvam. Daudzi raksti un komentāri, ko lasām avīzē, ielīst sirdī kā atspirdzinoša rasa. Paldies par uzdrīkstēšanos saukt visus vārdos! Tā ir liela drosme. “Rēzeknes Vēstis” iepriecina mūs, lasītājus, ar patiesības vārdiem. Ne katrai lauku tantiņai pieejams dators vai viedtālrunis. Ar jūsu avīzes palīdzību uzzinām patiesību par mūsu valsts vadītājiem, par simts “gudrajām” (rakstu pēdiņās, jo apšaubu viņu gudrību) galvām, viņu darbiem un nedarbiem. Vēlos ar jums padalīties savās domās. Esmu Latvijas valsts pilsone, latgaliete paaudžu paaudzēs. Tagad saka: dzīvojam “demokrātiskā” (atkal lieku pēdiņās, jo es demokrātiju nejūtu) valstī. Tāpēc, uzsverot dzirdēto “vārda brīvību”, rakstīšu, ko jūtu ar sirdi, redzu ar acīm, dzirdu ar ausīm. 2019. gada 29. maijā manas acis un ausis bija pievērstas televizoram, noklausījos, noskatījos visu dienu Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanas. Ja mana pensija neļauj aizbraukt uz Rīgu un klātienē noskatīties teātra izrādi kādā Rīgas teātrī, tad to skatījos televīzijā uz Saeimas skatuves. Tēvzemieši spēlēja izcili: tikai vai tiešām ir nacionālisti?! Par to ne tikai es šaubos. Kaimiņtante Vera saka: “Nacionālists izvēlas savas tautas dēlu par Latvijas prezidentu.” Es piekrītu tantei Verai, jo Dzintars — “tēvzemietis” (atkal pēdiņās, vai tiešām tēvzemietis?) ar baudu meklē un sameklē ēnas Vējoņa prezidentēšanā. Cita lieta — E. Levits ar divām pilsonībām, ar eiropeisko domāšanu, zina piecas valodas. Dēliņ Dzintar, vai Latvijā nav cilvēka ar Latvijas pilsonību, kurš arī prot piecas valodas? Un vai nacionālistiem galvenais ir valodu zināšanas? Vai E. Levitam Latvija pie sirds pieaugusi? Viņš 17 gados aizbrauc uz bagātiem rietumiem, atbrauc divdesmitā gadsimta 90. gadu sākumā, lai ar partijas “Latvijas ceļš” atbalstu tiktu pie varas. Dzintariņ, dēliņ, bet partijā “Latvijas ceļš” bija visi bijušie komunistiskās partijas biedri. Tātad E. Levits stāvējis blakus komunistiem. Ai, Dzintariņ, kur tavs tēvzemieša nacionālisms? Mūrniece skaisti smaidīja savā augstajā krēslā, jo koalīcija bija jau vienojusies (!), ka E. Levits būs ievēlēts. Visas koalīcijas partijas deputāti kāpa tribīnē un slavēja E. Levitu, jo, lūk, viņš labi pārzin’ Eiropu. Kur paliek Latvija? Tātad mūsu demokrātijai galvenais nav izvēlēties Latvijai vispiemērotāko, bet Eiropai vajadzīgu prezidentu. Man pašai un tantei Verai patika neatkarīgā deputāta vārdi: “Vai koalīcijas deputāts balsos pēc savas sirdsapziņas? Kandidāts uz prezidenta amatu J. Jansons nav baidījies aizstāvēt tautu.” Prezidenta zvērestā skan: “Es darīšu visu Latvijas tautas labā…” Vai darīs? Vai E. Levits brauks pa Latvijas laukiem un iebrauks tantes Veras mājiņā, kur pensionārei mazs dārziņš, kaķis, piecas vistas un 180 eiro lielā pensija? Nē, nebrauks! Dosies vizītēs uz Eiropu. Skumji! Ja jūsu avīze saglabās šo vēstuli, tad pēc četriem gadiem pārliecināsimies paši, ka stāvam uz vietas, tantei Verai pensija nebūs augusi kā īsteniem Eiropas pensionāriem. Taču tante Vera Latvijai grūtos laikos nebēga prom meklēt labāku dzīvi rietumos, palika savā — Latvijas — valstī, Latgales ciemā, piedzīvoja daudz bēdu, varu pārmaiņas, bet bija un palika Latvijas patriote, katoliete. Viņai, tantei Verai, Dzintariņš nepasniegs ordeni par mīlestību pret Latviju. Lai Dzintariņš piedod manu redzējumu par prezidenta vēlēšanām, jo tas bija skaisti spēlēts teātris. Visi zināja, ka E. Levits tiks ievēlēts, jo koalīcijas vienošanās bija stingri noteikta — akmenī iecirsta. Tas skaisti bija redzams uz “teātra skatuves”, jo E. Levitam uzvalka iekškabatā jau bija sagatavota uzrakstītā uz papīra runa. Tante Vera gan saka: “Vai nevar no galvas (t.i., bez iepriekš uzrakstīta špikera) skaisti pateikties koalīcijai?” Tauta no E. Levita pat paldies nav saņēmusi. Man patika, kā viņš sacīja: “Biju kāzās Latgalē.” Ai, Levit, Levit, kāzas Latgalē vienmēr ir pie bagātiem galdiem! Tu pabrauc ikdienā pa Latgales vienkāršiem ceļiem, paej kājām pa taciņu pie mežmalā dzīvojošās ģimenītes. Pajautā, kā ziemā viņi tiek pie ārsta, uz darbu un skolu. Piedodiet, cienījamā redakcija, bet televīzijas ziņas arī dažreiz ir teātris. Cik skaisti E. Levitu sagaida uz ielas pie Saeimas durvīm! Sagaidītāji — večiņas un večuki no ASV. Jocīgi, vai ne? Arī uz ielas — teātris! Un vēl dažas manas domas par mūsu Valsts prezidentu vēlēšanām: neviens, kurš kopā ar Latviju bija skarbajos gados, nav cienīgs stāvēt valsts priekšgalā. Cita lieta — cilvēks, kurš nāk no bagātajiem rietumiem, ar divām pilsonībām! O, jā! Tādus ceļam augstos amatos! Kā savulaik Vairiņu. Par to man būtu atsevišķs stāsts. Gan jau pastāstīšu arī par Vairiņu. Lai tas jums nešķistu izdomājums, man daudzas kladītes pierakstītas ar mūsu “varoņu” solījumiem. Žēl, ka iepriekš nerakstīju gadu, datumu, tagad rakstu. Nobeidzot vēstuli par teātra izrādi ar nosaukumu “Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanas”, vēl piebildīšu: daži koalīcijas deputāti savu uzrunu beidza ar vārdiem: “Dievs, svētī Latviju…”, prezidents: “Saules mūžu Latvijai…” Tagad Latvijas tautai pārdomas par šiem prezidenta vārdiem. Latvijā dzīvo ticīga tauta, kurai vajadzīga Dieva svētība. Mūsu valsts vīriem un sievām tas nav galvenais. Diemžēl.
Ar cieņu,
“Rēzeknes Vēstu” pastāvīgā lasītāja
P.S. Tāds ir mans skatījums uz politisko teātri manā valstī.
Redakcijas P.P.S. Šī nav vienīgā “RV” lasītājas atsauksme par prezidenta vēlēšanām. It kā svarīgs notikums, bet faktiski teātris, kur jau iepriekš viss sarunāts. Savukārt tie, kuri “lauzījās”, tikuši nopirkti…
Tāda patiesībā ir tā izslavētā demokrātija, kurā Latvija dzīvo.
Komentāri