Eiroparlamenta deputāti ievēlēti, aplaimoto uzvārdi zināmi. Ir mums arī valdošajai koalīcijai tīkams prezidents. Gan vēlētāji, gan politiķi var uz kādu laiku nomierināties. Bet ne visi. Partiju kari un kariņi, kas sākušies pagājušā gada otrajā pusē pirms Saeimas ieņemšanas, nav rimuši arī šodien. Un nav jau arī brīnums. Gluži otrādi, politiskos virpuļviesuļus varēja paredzēt jau pērn, kad pašreiz valdošās partijas tikko bija āvušas kājas ceļam uz Latvijas varas stikla kalnu — Saeimu. Jāpiebilst, ka šajos gandrīz 30 gados, kopš esam neatkarīga valsts, Latvijas vēlētāji kļuvuši politiski gudrāki un patstāvīgāki: vismaz prot ieraudzīt vietas un lietas, kur varasvīru solījumi nesakrīt ar darbiem. Savukārt daudzi tomēr netic tam, ka viņu balss var kaut ko ietekmēt, un balsot nemaz neaizgāja. Un nav jau arī brīnums. Mēs taču zinām, kāds ir Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju vidējais vecums. Un, ja tante Zosja no Vecrivžiem arī gribētu nobalsot, viņa nespēj tos sešus kilometrus līdz vēlēšanu iecirknim pagasta centrā aizstaigāt. Savukārt daudzi no tiem, kuriem bija iespēja aizbraukt uz iecirkni (ar savu vai kaimiņa mašīnu), tā arī nebija tikuši skaidrībā, kuras partijas pārstāvi izvēlēties: vieni uzvārdi kandidātu sarakstos pilnīgi sveši, citi, darbojoties Saeimā, paspējuši tā sašmucēt savus politiskos ancukus, ka normālam vēlētājam deguns jāaizspiež. Tā, piemēram, “KPV LV” (Kaimiņa un Zakatistova partija), kas Saeimas vēlēšanās piedzīvoja lielu veiksmi, tautas uzticību piecos mēnešos, kas pagājuši pēc Saeimas vēlēšanām, pilnīgi notrallinājusi. Šī partija Saeimā tika ar balsīm, ko par jauno politisko veidojumu atdeva 14,25 procenti balsstiesīgo. Bet Eiroparlamenta vēlēšanās par “KPV LV” nobalsoja vien 0,92 procenti vēlētāju; par Bordāna partiju — tikai 4,3%. Arī citas varas partijas (“Jaunā Vienotība” un “Attīstībai/Par!”), salīdzinot ar Saeimas vēlēšanām, zaudējušas vairāk par pusi savu vēlētāju. Tas ir ļoooti nopietns signāls Latvijas varas partijām. Bordānam un Pabrikam, šo partiju līderiem, jākļūst par faķīriem, brīnumdariem, lai atgūtu Latvijas vēlētāju uzticību. Starp citu, atgādināšu, ka ne pusgads nav apritējis kopš Saeimas vēlēšanām, kad Latvijas iedzīvotāji Bordāna un Strīķes partijai avansā uzdāvināja milzīgu savas uzticības pīrāgu. Taisni jābrīnās, ka šis uz ātru roku uzceptais, bet ar tautas uzticības rozītēm izdaiļotais pīrāgs tik ātri saplacis un pat sapelējis. Kā saka analītiķi, Bordāna un Strīķes duets nav pratis ne novērtēt, ne attaisnot vēlētāju dāsnumu, bet tautas uzticība nav brošiņa pie partijas kleitas, sak, pazaudēju šo, uzdāvinās jaunu, līdz nākamajām vēlēšanām vēl tālu. Patiesībā nemaz nav tālu, jo kaut ko pazaudēt var īsā laika sprīdī, bet atgūt zaudēto diezin vai izdosies: Latvijā veidotajām partijām nav garš mūžs. Jo strādāt (pildīt solījumus) tās neprot. Vai vienkārši negrib nopūlēties, sak, kad nāks vēlēšanas, tad arī domāsim, kādus pīrāgus cept, ko tiem vēlētājiem piesolīt. Tikai politiķu solījumiem aizvien vairāk un vairāk Latvijā dzīvojošo vēlētāju netic. Bet tās neticības saknes aug ne tikai Saeimas un valdības sagatavotajā augsnē. Teorētiski gan pilsētā, gan laukos par ciešamu dzīves apstākļu nodrošināšanu iedzīvotājiem jārūpējas pašvaldībai. Kādas ir tās rūpes? Daži piemēri no ikdienas. Oficiālās iestādes baida: ja mājā (dzīvoklī) neuzliksiet dūmu detektoru, būs jāmaksā sods; ja suņuku, kurš savu dzīvīti nodzīvojis, apraksiet aiz mājas, arī sods. Uzskaitīt varētu vēl un vēl. Bet pasakiet, lūdzu, vai iestādei (pašvaldībai?), kas draud ar sodu, nav jāpalīdz vismaz vecāka gadagājuma iedzīvotājiem risināt to pašu dūmu detektoru problēmu? Vai dzīvnieku kapsētas izveides problēmu? Vai valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji ir mēģinājuši iedzīvotājiem skaidrot, kāda būs tā iecerētā administratīvā reforma, kā tiks aprūpēti vecāka gadagājuma cilvēki, kuri vēl dzīvo tādos nomaļos ciemos kā Viduči vai Piliki? Vai gan pagājušajā, gan šajā Saeimā ievēlētie ir kaut vienreiz uzskatāmi parevidējuši savus un savu partiju solījumus elektorātam? Solīja, piemēram, izlemt jautājumu par pensiju pārskatīšanu tiem senioriem, kuri pensionējās pēc 2012. gada. Diemžēl arī pēc septiņiem gadiem sirmgalvji, kuri pensijā aizgāja pēc 2012. gada, piemaksu par darba stāžu nesaņem. Šonedēļ atbilstošā komisija Saeimā kaut ko sprieda par pensijām, bet piemaksu jautājums tiem, kuri pensionējās pēc 2012. gada, netika pat pieminēts. Nu kā tad! Ir taču svarīgāki jautājumi, piemēram, izpētīt, vai opozīcija nav izgudrojusi kādu stiķi pret valdošo mīļoto slavēto Levitu (kurš no sēdēšanas Briselē pat latviski runā ar akcentu, vismaz tā Rīgā klačojas politiķiem pietuvinātās aprindās). Nu jā, Levits trešdien saņēma ceļazīmi uz prezidenta pili. Tikai kuram no mums te Latgalē, Vidzemē utt. dzīvojošajiem no tā vieglāk ap sirdi? Vai večukiem, kuri saņem 120 eiro, kaut kas atleks no viņa pīrāgiem; vai Virkaļu ciems pietuvosies autobusu pieturai, līdz kurai jāiet pieci kilometri? Tantes brašais mazdēls atgriezīsies no Anglijas? Protams, nē! Jo pierobežas ciemā, no kura viņš aizbraucis, nav ne skolas, ne veikala, un pat autobuss neiegriežas. Lūk, tādas tās kūkas!
Māra NIZINSKA
Komentāri